Rudens mūs šogad lutina. Silti ir dūmakainie rīti, vētras postošo spēku izšķiež citās zemēs, mūspuses kokus un ēku jumtus saudzējot. Tomēr nomāktību tas ne vienmēr spēj novērst. Ilgās bezsaules stundas daudzos sēj skumjas un bezcerību.
Drūmo domu atvairīšanai vislabāk noder būšana cilvēkos, mākslas baudīšana. Būtu grēks gausties par kultūras piedāvājumu Bauskas pusē. Šīs nedēļas nogalē ir iespēja apmeklēt dzejas grāmatas pirmizdevuma prezentāciju, baudīt mūziķu Andra Ērgļa un brāļu Auzānu vokālo sniegumu. Mans ieteikums – sestdienas vakarā doties uz Īslīces kultūras namu. Te būs mūzikla «Viesmīle» pirmizrāde.
Neesmu bijis klāt darba tapšanas procesā un, godīgi sakot, negaidu izrādē augstas mākslinieciskās virsotnes. Par dziedātāju pareizajām notīm, dejotāju lunkanumu un aktieru emocijām daudz svarīgāks ir pats kultūrfakts. Darbs ir pilnīgs pašmāju produkts. Mūzika, teksti, režija, kostīmi, scenogrāfija un viss pārējais skatuves uzvedumam vajadzīgais tapināts uz vietas. Mazpilsētas jaunieši, neviena nemudināti, pārvarējuši nedrošību, «bliež augšā» ne vienkāršu dzejas montāžu, bet daudzveidīgas prasmes un radošās izpausmes pieredzi prasošu žanru – mūziklu.
Kāds būs iznākums, to novērtēs publika. Arī neīstenotās ieceres nevar uzskatīt par traģēdiju. Nacionālajā operā tikko skatījos Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes jaundarbu – mūziklu «Meierovics». Vokālās, tehniskās, sižetiskās neveiksmes tajā bija krietnā pārsvarā pār pozitīvajām emocijām. Jebkurš mākslas darbs var izdoties, taču gadās, ka zobratiņi sarežģītajā mehānismā nesaāķējas.
