Ceļosim! Jaunlaulātie priecājas par krāšņo zemūdens pasauli Ēģiptē.
Pasaules likteņupe Nīla, tūkstošgadu civilizācija, kontrastainas ainavas un bagātīgā dzīvnieku pasaule – tāds bija Līvas un Jāņa Markeviču priekšstats par Ēģipti. Uz turieni jaunlaulātie no Brunavas pagasta Grenctāles devās romantiskā medus mēneša braucienā, pat nenojaušot, ko ceļojumā piedzīvos.
Negaidīta dāvana
Ceļojums uz Šarmelšeihu, lai atpūstos pieczvaigžņu viesnīcā, bija pārsteiguma dāvana no tēvoča, stāsta pāris. Jau sākumā piedzīvojuši ko negaidītu – šķietami sausajā zemē Markevičus sagaidīja spēcīgas lietusgāzes ar negaisu.
«Viesnīcā valdīja panika, nepārtraukti gaudoja signalizācija, pazuda elektrība, teritorija pludoja, palmas locījās gandrīz līdz zemei,» stāsta ceļotāji. «Pilnīgs haoss. Paši ēģiptieši gan saka, ka lietus ir brīnums, tāpēc tajā mirklī cilvēkiem kas jāvēlas, un tas piepildīsies.»
Iebraucot viesnīcā, latviešus sagaidīja pastiprināta kontrole, skeneri, dienesta suņi. Procedūra bija jāpacieš katru reizi, izejot un ienākot viesnīcas teritorijā. Tika skenētas somas, fiksēti istabu un taksometru numuri. Vietējie to skaidroja ar valdības norādēm, kam esot svarīga tūristu drošība. Līva Ēģiptē bijusi arī agrāk, taču tādu kontroli neatceras.
Pozitīvā atmiņā pārim paliks daivingošana jeb niršana dziļumā, kas Ēģiptē nav dārga un ļauj redzēt neaprakstāmi krāšņo zemūdens pasauli Sarkanajā jūrā. Vietējās eksotikas šovs pēc Šeherezades pasaku motīviem zemgaliešus iepriecinājis mazāk: «Izrāde krāšņa, taču skatītāju zona sadalīta trīs sektoros – ēģiptiešiem, krieviem un angļiem. Visvairāk vietas aizņēma krievi, pārējiem mazāki stūrīši.»
Stārķi tuksnesī
Ēģiptiešu tirgus gaisotne brunaviešiem likusies pievilcīga ar ieliņu, kurā rindā saceltas it kā mazas pilis. Taču austrumnieciski aktīvie tirgotāji bijuši pārāk uzbāzīgi: «Vairs nekad to nevēlamies piedzīvot!» Līvu pastaigas sākumā kāds pārdevējs salīdzināja ar vienu no savām 14 meitām, bet beigās cits piedāvāja «zeltu un bagātību», lai latviete kļūtu par viņa piekto sievu. Kad sapratuši, ka visa runāšana ir vien veids, kā pārdot preci, ceļotāji pat izjutuši tirgotāja aizkaitinājumu, kas licis vien ātrāk laisties prom.
Iespaidīgs bijis brauciens pa tuksneša kāpām līdz beduīnu ciemam, gida stāstījums par viņu tradīcijām un sadzīvi, pārtikas un ūdens iegūšanu. Vēl krāšņāka bijusi romantiskā izjāde ar kamieļiem, lai vērotu saulrietu tuksnesī. Klintīs kā ērgļi bariem sēdējuši Latvijai ierastie baltie stārķi, starp tiem bijuši redzami arī miruši putni. Kad beduīna vadītie kamieļi sākuši cits citam kost, brunavieši izlēmuši – nākotnē turēsies pie zirgu izjādēm. Toties vakariņās tuksnesī nobaudītos rīsus labprāt ēstu vēl un vēl, tik gardi tie bijuši.
Panika, neziņa, haoss…
Kāzu ceļojuma beigas izvērtušās haotiskas, liekot pārbaudīt pašu izturību un spēju atbalstīt vienam otru. 31. oktobrī vājā internetā uzzinājuši par Krievijas lidmašīnas nogāšanos Sīnāja pussalā. Viesnīcā par to neviens sākumā nav uztraucies: «Kamēr nesākām saņemt zvanus no mājām, tur nekas neliecināja par situācijas nopietnību.»
Kad sākuši noskaidrot informāciju par aizbraukšanu, atklājies haoss: «Par to, ka mūsu reiss ir atcelts, uzzinājām no māsas, kas piezvanīja no Latvijas. Tūrisma operatori mānīja klientus, necēla telefonus, lai paskaidrotu notiekošo. «Tez Tour» saviem tūristiem skaidroja, ka lido vienu reizi nedēļā, bet rītdienas reiss pārcelts par vienu dienu.» Markevičiem bija apmaksāta naktsmītne citā viesnīcā, bet nebija skaidrības par izlidošanas dienu. «Esam savaldīgi, bet jutāmies nedroši, jo bija pārāk daudz neskaidrību. Autobusā satikām citus latviešus. Ceļš uz lidostu bija biedējošs – pilns armijas mašīnu, karavīri maskās, automāti. Pie lidostas 3 – 4 kilometru rinda ar autobusiem, izmisušiem cilvēkiem karstumā. Kamēr tikām līdz lidmašīnai, pagāja trīs stundas.»
Pasu kontroles vārtos bijušas divas durvis, pa labi laižot cauri sievietes, pa kreisi – vīriešus. Sievietes baidījās, ka vīrus nolaupīs, neizlaida no rokām bērnus, atminas Līva. «Grūstīšanās, panika, asaras – ceļojuma beigas bija terorisma baiļu apdvestas,» atzīst zemgalieši. «Mūsu reisu pārcēla trīs reizes, pēdējo reizi mainot iekāpšanas vietu uz lidostas otru pusi. Kad pēc skriešanas beidzot ieraudzījām sievieti parandžā ar vienaldzīgu acu skatienu laižam pasažierus lidmašīnā, bija izsmelta arī mūsu savaldība.»
Atgriezušies mājās, nepārtraukti saņēmuši radu un draugu zvanus: «Mēs bijām laimīgi. Viss ir beidzies labi, esam stipri un kopā spējam pārvarēt grūtības.»
