Turpinot iepriekšējā publikācijā («Bauskas Dzīve», 31. oktobris) iesākto tēmu, šoreiz vairāk pievērsīšos padomju represīvo iestāžu darbībai, kuru dēļ pamazām tika apslāpēta bruņota pretošanās okupantiem.
Turpinot iepriekšējā publikācijā (“Bauskas Dzīve”, 31. oktobris) iesākto tēmu, šoreiz vairāk pievērsīšos padomju represīvo iestāžu darbībai, kuru dēļ pamazām tika apslāpēta bruņota pretošanās okupantiem.
Mājās veic kratīšanu
Čekisti, miliči un iznīcinātāju bataljonu kaujinieki regulāri novēroja aizdomās turamos mežabrāļu atbalstītājus, bieži veica kratīšanas mājās, kuru iemītnieki bēguļoja no padomju varas iestādēm, meklējot “nelegālistus”. Daudzi partizānu atbalstītāji tika arestēti un izsūtīti, nesagaidot 1949. gada 25. marta masveida deportāciju.
Tā, piemēram, 1945. gada 25. janvārī tika arestēta un izsūtīta Zelma Krūmiņa no Taurkalnes “Bārzdiņiem” par to, ka “slēpa vīru bandītu”. Viņas vīrs Jānis Krūmiņš 1946. gada 18. februārī savās mājās uzņēma divus partizānus no Jēkabpils apriņķa Saukas pagasta. Viņi tikuši izdzīti no sava bunkura un devušies uz Jelgavu. Tobrīd mājās bija arī mežabrālis Jāzeps Berdašs no Bārbeles pagasta “Nerātņiem”.
Ielenc namu un izrēķinās
Nākamajā rītā māju bija ielenkuši Mazzalves iznīcinātāji, notika kauja. Saukas partizāns Jānis Pētersons tika nogalināts, J. Berdašs ievainots un sagūstīts, bet abiem pārējiem izdevās aizbēgt. J. Krūmiņš arī ir bijis ievainots, viņš slēpies Jaunsaules pagasta “Tekaros” (?), bet, nesaņemot pienācīgu medicīnisko palīdzību, martā nomiris asins saindēšanās dēļ. 1946. gada jūnijā čekisti viņa līķi izrakuši atpazīšanai…
No šīs ģimenes vēl bija palikusi 1928. gadā dzimusī meita Mirdza. Par to, ka viņa “zināja, ka tēvs darbojas bruņotā grupā, bet nepaziņoja attiecīgām varas iestādēm”, Mirdza tika arestēta, tiesāta un izsūtīta uz pieciem gadiem ar tiesību zaudēšanu pēc aresta termiņa uz trim gadiem, ar mantas konfiskāciju.
Pilnvarotā dokuments
Dramatiski notikumi risinājās Kurmenes pagasta “Mūrniekos”. Par to liecina šāds dokuments:
“Akts. 1946. gada 14. janvārī es, Kurmenes pagasta milicijas iecirkņa pilnvarotais Zaicevs Ivans Ivana dēls, ar grupu iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem, to sastāvā Maskaļovs un Pomelovs, pēc manā rīcībā esošām ziņām, veicu Kurmenes pagasta “Mūrnieku” pārmeklēšanu.
Apskates laikā vienā istabā atradās bruņots bandīts, kurš izrādīja pretestību un ar šāvieniem no automāta nogalināja savu māti Lūciju Lazdinsku. Neredzot iespēju saņemt bandītu dzīvu, ar automāta kārtu viņš tika nogalināts. No viņa tika paņemts vācu automāts un trīs nepilni pielādēti diski, sistēmas “Parabellum 42” pistole un viens rezerves disks, viena vācu granāta. Personība tika noskaidrota. Izrādījās Ančevs Viktors, viensētas “Mūrnieki” iedzīvotājs, par ko sastādīts šis akts.”
Neticami atzinumi
Manuprāt, šajā dokumentā slēpjas cinisma kalngals – piedēvēt dēlam mātes nogalināšanu. Saprotams, ka tolaik netika veikta ekspertīze, lai noteiktu, no kura ieroča šauts uz sievieti, turklāt citu liecinieku vairs nebija, kas varētu apgalvot pretējo. Absurda šķiet doma, ka V. Ančevs, kurš bija dienējis Latviešu leģionā, neprastu apieties ar ieroci vai arī apzināti pirmos šāvienus veltītu savai mātei, nevis uzbrucējiem.
Tāpat neticams šķiet dokumentētais atzinums, ka bandīti 1945. gada rudenī nošāvuši Bārbeles pagasta iznīcinātāju Ludvigu Asarīti, jo arestētā mežabrāļa J. Berdaša liecībā minēts, ka L. Asarītis viņu apmeklējis mežā, informējis par Bārbeles milicijas darbību, kā arī “viņš ieteica man palikt mežā, jo padomju vara ilgi nebūšot, atnesa man vācu šauteni un 40 patronas, 3 vācu granātas, kuras izmantoju zivju apdullināšanai. Viņš teica, lai šauju uz tiem, kas grib mani arestēt”.
Apsūdzētos spīdzina
Šīs partizānu vienības darbības izmeklēšanas lietā ir simtiem pratināšanas protokolu. Pratināti gan arestētie, gan liecinieki. Ir tādi, kas cenšas visu noliegt un neatklāt izmeklētājiem neko jaunu, bet citi pastāsta ļoti daudz par mežabrāļiem, to atbalstītājiem, par bunkuru vietām un apbruņojumu.
Pratināšanas protokolos, protams, neparādās metodes, ar kādām iegūtas šīs liecības. Droši vien, ka apsūdzētie tika arī spīdzināti.
Ar meliem izvilina no meža
1945. gadā tika izplatīti LPSR NKVD priekšnieka ģenerālmajora A. Eglīša aicinājumi mežabrāļiem legalizēties, solot tiem neaizskaramību. Bija tādi, kas šiem aicinājumiem noticēja. 1946. gada 18. janvārī legalizējās Pēteris Bilstiņš no Kurmenes pagasta, nedaudz vēlāk Arvīds Bankovskis (arī no Kurmenes) un Rūdolfs Suharskis no Paņemūnes pagasta. Protams, ka viņus pēc tam krietni izprašņāja čekisti. Tas redzams attiecīgos protokolos. Runīgākais ir bijis Arvīds Bankovskis, bet arī tas viņu, tāpat kā P. Bilstiņu, nav glābis no izsūtīšanas 1949. gadā.
Bieži vien legalizējušos partizānus čekisti centās padarīt par saviem aģentiem. Dažreiz tas izdevās, bet citrreiz tā sauktie “specaģenti” maldināja savus priekšniekus. 1946. gada 30. jūlijā legalizējās Edmunds Kapūns no Skaistkalnes “Iecavniekiem”, bet 1948. gada novembrī arestēts. Viņa apsūdzība: “Teroristiskas bandas dalībnieks. Būdams VDK slepenais līdzstrādnieks, nodarbojies ar dezinformāciju.”
Savādi spriedumi
Liecinieku statusā pratināti arī šīs grupas partizāni Jānis Milliņš, Valdemārs Narunovskis un Artūrs Popis no Bārbeles pagasta. Pēdējā vārds neparādās nekādos represēto sarakstos, kas vedina uz domām par nodevību. Zināms, ka čekisti centās mežabrāļu vienībās iefiltrēt savus cilvēkus. Minētās mežabrāļu grupas cīnītājs Roberts Jurciks, kurš tagad dzīvo Rīgā, arī uzskata, ka tieši A. Popis ir viņus nodevis, uz viņa sirdsapziņas esot arī kāda lietuviešu partizānu grupa, kas iznīcināta pie Bārbeles “Lejasbubļiem”.
Neskaidros apstākļos nogalināts Ludvigs Putnieks no Kurmenes pagasta. Viņa līķi Bauskā 1946. gada 5. martā atpazina brālis Mārtiņš. Šo abu brāļu vecāki, viens brālis un māsa tika izsūtīti jau 1941. gada 14. jūnijā. Ludvigu Putnieku daudzās liecībās sauca par vienības komandieri. Par komandieriem tika saukti arī iepriekš pieminētie Viktors Ančevs un Valdemārs Narunovskis, un tikai pēdējais palika dzīvs. Nesaprotami šķiet, ka 15 gadu vecais R. Jurciks, kurš nekādās partizānu akcijās nepiedalījās, tika notiesāts uz pieciem gadiem “par Dzimtenes nodevību”, bet daudzu akciju vadītājs V. Narunovskis šajā lietā figurēja tikai kā liecinieks, lai gan vē lāk – 1949. gadā – tika izsūtīts.
“Bandīti” zaru būdā
Robertu un viņa tēvu Jāzepu Jurcikus arestēja 1946. gada 25. maijā. Par to liecina dokuments: “Bauskas milicijas iecirkņa pilnvarotais jaunākais leitnants Vlasovs, Taurkalnes pag. milicijas iecirkņa pilnvarotais Haupmanis, Taurkalnes pag. partorgs Toms, iznīcinātāju rotas komandieris Čunkušs un iznīcinātāju bataljona locekļi Pontaks un Ivanovs čekistu – karaspēka operācijā Taurkalnes mežā 5 km no “Pendersādžas” pamanījām bandītu zaru būdu. Seši bandīti, izmantojot mežaino apkārtni, paslēpās, bet divus – Jāzepu un Robertu Jurcikus – aizturējām. Pie viņiem atrasts rokas ložmetējs, parabellums un karabīne. Teltī 3 vācu, viena krievu šautenes, “TT” patronas, pielādēts PPŠ disks un granāta “F-1″.”
Protams, ka ar to mežabrāļu cīņas vēl nebeidzās.
