Pirms jaunā mācību gada Īslīces SOS ciemata bērni, kuriem agrīno bērnības rotaļu laiks jau beidzies, aizvadīja saturīgu vasaru Kurzemes zilajos ceļos.
Pirms jaunā mācību gada Īslīces SOS ciemata bērni, kuriem agrīno bērnības rotaļu laiks jau beidzies, aizvadīja saturīgu vasaru Kurzemes zilajos ceļos. Ciemata pedagogi viņiem sarūpēja ne jau vieglu airēšanas braucienu ar piepūšamiem plostiem pa Ventu.
Šīs vasaras flote
Kāpēc meitenes nevarētu būt matrozes? Var. Tā arī notika. Šoreiz viņu jūra bija Venta, bet saule tā pati, kas pār jūru. Bērnības rotaļas tagad pārgājušas citā pakāpē.
…Ventas krastā pie saviem kuģiem ierindā nostādīti šīs vasaras flotes matroži un matrozes. Te notikušas burvestības. Šīs audzināšanas iestādes direktors Pēteris Līcis tagad pārvērties par admirāli, kura sejā rūpju rievas. Viņa komandētā flotē pieci kuģi, ieskaitot paša admirāļa flagmaņkuģi. Viņa pavēles nav apspriežamas, kā tas ir flotē. Viena kuģa komanda sastāv tikai no meitenēm matrozēm, izņemot negaisus paostījušu kapteini, kuru ar admirāļa ziņu salīdzis Aivars Melders, tagad kontradmirālis. Līdzās savu kuģi lietpratīgi sagatavo Gatis Matulēvičs, tagad kapteinis. Katra kuģa pārstāvis ziņo par gatavību peldējumam, to dara arī meiteņu kuģa pārstāve. Meteoroloģiskā prognoze laba. Kuģi var iziet plašos ūdeņos.
Uz “Gārņa” klāja
Kuģis bez nosaukuma ir tikai tāds “bomzis”. Meiteņu matrožu kuģa nosaukums ir “Gārnis”. Tāpēc, ka plosta smagnējais peldējums līdzīgs gārņa neveiklajam lidojumam. Matroze Lienīte reiz nolēma, ka viņa grib peldēt blakām kuģim. To viņa darīja pa pašu Ventas vidu. Pedagogi ievaidēsies: kur tiem lielajiem prāts! Īpaši neraizēsimies. Te viss tiek novērtēts, ko var un ko nevar atļauties. Vērojot Lienītes peldējumu, rodas klusa cerība, ka mums aug lieliska peldētāja.
Pienāca reize, kad pār Ventu brāzās negaiss, raudams no viļņu galotnēm baltas putas. Plosts zaudēja vadāmību, un vēja brāzmas to sāka draudīgi mētāt viļņos pret straumi. Matrozes ar kliegšanu sāka glābt cepures un kreklus un tikai pēc tam tādu “sīkumu” kā kuģi, lai tas, vēja triekts, neapgāžas viļņos. Un pienāca arī reize, kad matrozis nolēma lietus laikā izpeldēties blakām kuģim. Tā arī notika.
Nemeklēs vieglumu
Katra diena ataust ar darbu pie airiem, kuri jācilā mazajām rokām, dzenot pasmago “Gārni” pār Ventas dzelmēm. Te, uz “Gārņa” klāja, izkristalizējas tās meitenes, kurām mājās sēdēt būs par grūtu, kurām zilo ceļu ne jau vieglā romantika vēlāk būs aicinājums. Meklējot te vieglumu, pretī saņemsim tukšumu. Viņas nepiekrāps salkani stāsti par zilajiem ceļiem, sauli un vēju.
…Pēc darbīgas dienas zilā ceļa krastā naktsmājas dod ozoli. Pēc sena ticējuma, no ļauniem gariem pasargā gan pīlādži, gan arī ozoli. Lai tie šajā naktī pasargā šos mazāk šūpotos, mazāk auklētos un ģimenes siltumu zaudējušos bērnus. Dabas aijātas, iemieg mazās matrozes, nolikušas galvu uz savas zemes nelīdzenā krasta cinīšiem.
Saikne ar dabu
Kas zina, varbūt te, uz šiem cinīšiem, dzimst sapņi par zilo jūru un baltām burām. Te daudz kas var dzimt. Te daudz kam var būt sākums. Fiziku par zaķīšu pirtiņām un zivju vakariņām mācīsimies skolā, bet dabas poēzija jāatrod pašiem. Te ir vietas, kurās var saskatīt un saklausīt dabas valodu – skaistu, emocionālu.
Pie airiem mainās matrozes, dzenot “Gārni” pa mākoņu atspīdumiem dzelmēs. Jāstrādā. Matroža vārds nav goda nosaukums.
Šīs vasaras zilo ceļu nolūks bija mācīt ciemata bērniem nepazaudēt saikni ar dabu, no kuras iztiekam. Tas – viņu šīs vasaras mājas darbs.
