Lietuviešu režisora Eimunta Nekrošus izrādi «Otello» maija sākumā varēja noskatīties Dailes teātrī.
Lietuviešu režisora Eimunta Nekrošus izrādi «Otello» maija sākumā varēja noskatīties Dailes teātrī.
E. Nekrošus vienmēr ir bijis sava ceļa gājējs, ne mirkli nezaudējot eksperimentētāja garu. Arī iestudējums «Otello» ļoti atšķiras no visām iepriekš redzētām V. Šekspīra lugas interpretācijām.
Svešs starp savējiem
Pirms dažiem gadiem režisors Viļņā nodibināja savu teātri «Meno Fortas» («Mākslas cietoksnis»). Tomēr šķiet, ka ārzemēs E. Nekrošu pazīst labāk nekā dzimtenē. Nesen Viļņā, vaicājot garāmgājējiem, kur atrodas «Meno Fortas», visi raustīja plecus. Režisora vārdu, protams, katrs zināja, bet priekšstats par meistara radošo darbību bija visai aptuvens. «Viņš jau tikai pa ārzemju festivāliem braukā,» konstatēja kāds uzrunātais.
Labi, ka arī Latvija tagad ir ārzemes, jo teātra mīļotāji no 1998. gada Rīgā varēja noskatīties E. Nekrošus slavenās, kritiķu apjūsmotās izrādes «Hamlets», «Makbets» un, visbeidzot, «Otello». Intervijās režisors atklāj, ka viņu pilnīgi nemaz neinteresē lietuviešu oriģināldramaturģija. Viņš dod priekšroku pasaules klasikas jaunām interpretācijām, iedvesmu galvenokārt smeļoties V. Šekspīra darbos.
Galvenajā lomā – balerīna
«Otello» pirmizrāde notika 2001. gadā Venēcijas starptautiskajā biennālē – nozīmīgā un prestižā mākslas forumā. Pazīstamo lugu E. Nekrošus ir noslīpējis līdz absolūtam minimālismam un simbolismam, atmetot visu lieko. Paliek tikai mīlestība un naids, ļaujot gandrīz fiziski izjust, cik tuvu tie atrodas. Nav vajadzīgi gari monologi un dialogi, nav vajadzīgi vēsturiski kostīmi un dekorācijas, jo būtību izsaka simbolu un metaforu valoda. Un, protams, aktieru ķermeņa gluži neticamā plastika.
Interesanti, ka Dezdemonas lomu režisors piedāvājis mūsdienu slavenākajai Lietuvas primabalerīnai Eglei Špokaitei. Lai gan intervijā «Radio SWH» balerīna norādīja, ka nepretendē uz dramatiskā teātra aktrises ampluā, viņas sniegums apliecināja pretējo. Egles Špokaites saspēle ar Otello lomas atveidotāju Vladu Bagdonu šķita patiesi fantastiska. Ļoti reti ir gadījies redzēt, ka ķermenis kļūst par gara vibrāciju vispilnīgāko atspoguļotāju.
Neviļus atcerējos dažus pašmāju iestudējumus, kad aktieri mazliet patērzē, padzied, pastaigā pa skatuvi un runā tālāk. Tā nav Latvijas teātra noniecināšana, tikai secinājums, ka mūsu režisori, izņemot Alvi Hermani, baidās no eksperimentiem. Varbūt domā, ka skatītājs nesapratīs?
Varoņu pārvērtības
«Katra Nekrošus izrāde pārvēršas sarežģītā garī- gā piedzīvojumā, modinot nemieru un ekstāzi,» kādā recenzijā raksta itāliešu kritiķis Serdžio Kolomba, un viņam ir taisnība. Izrādē «Otello» režisors ir apzināti noārdījis visus stereotipus, kas ikvienam skatītājam saistās ar Šekspīra drāmu.
E. Nekrošus iestudējums man beidzot palīdzēja aptvert, ka Dezdemona ir jauna, koķeta meitene, kurai pat prātā nevar ienākt, ka eksistē kaisles un naida dziļi bezdibeņi. Viņas rīcība konkrētās situācijās šķiet pilnīgi dabiska. Arī par Otello es uzzināju daudz jauna, gluži tāpat kā par šo divu – absolūti pretēju – cilvēku attiecībām. Negribas piekrist Normundam Naumanim, kurš recenzijā laikrakstā «Diena» apgalvo, ka Šekspīra Dezdemona ir «mūsdienu feminisma vēstnese (varbūt pat ekstrēmiste – kā revolucionāru sievas, kas devās uz Sibīriju)». Tā vietā E. Nekro- šus piedāvājot «Dezdemonas koķetās sarkanogu krelles ap kaklu»…
Viedokļi par iestudējumu ir tikpat pretēji kā «Otello» galveno varoņu raksturi, bet vienaldzīgo gluži vienkārši nav. «Mīlestība un naids – visu dzīvi es meklēju robežu starp šīm divām lietām,» kādā intervijā ir teicis Eimunts Nekrošus. Šķiet, ka «Otello» ir ļoti tuvu robežai, kas varbūt nav sasniedzama nekad.
