Pēc Latvijas Tautas frontes Bauskas rajona nodaļas aktīvistes Emeritas Buķeles ierosinājuma viņnedēļ tika organizēta bijušo tautfrontiešu pārstāvju tikšanās.
Pēc Latvijas Tautas frontes (LTF) Bauskas rajona nodaļas aktīvistes Emeritas Buķeles ierosinājuma viņnedēļ tika organizēta bijušo tautfrontiešu pārstāvju tikšanās. Tās mērķis bija noskaidrot, vai ir nepieciešams atjaunot LTF nodaļas dalībnieku kontaktus. Šī ideja Emeritai Buķelei radusies pēc LTF dibināšanas piecpadsmit gadu sarīkojumu cikla Rīgā, kas risinājās oktobra pirmajā nedēļā. Viņa nešaubās, ka «dziesmotās revolūcijas» aculieciniekiem Bauskas rajonā vajadzētu saliedēties un regulāri rīkot tikšanos.
Mēs nevaram vienkārši izdzēst no atmiņas valsts vēsturē izšķirīgo Atmodas laiku vai izlikties, ka tas ir bijis vienīgi emociju uzplūds. Vajag runāt, analizēt un apzināties šī perioda nozīmīgumu. Tas ir nepieciešams mums visiem, bet visvairāk – jaunajai paaudzei. Tā domā Emerita Buķele.
Tūdaļ atskanēja iebilde: «Ko nu mēs paši sevi reklamēsim!» Līdz ar to kļuva skaidrs, ka tikšanās nepieciešamību katrs izprot citādi un aktuāls kļūst jautājums: «Kāpēc būtu jāsatiekas, kam tas ir vajadzīgs – bijušajiem tautfrontiešiem vai kādai nosacītai mērķauditorijai?» Nostalģisku atmiņu kluba dibināšana noteikti nebūtu prātīgākais risinājums. Kavēšanās atmiņās, pēc psihologu atzinuma, ir sava veida mazohisms, kas veicina inertumu un pasivitāti, par grūtsirdību nemaz nerunājot. Tā ir iluzora bēgšana no realitātes.
Nesen lasīju kāda Latvijā pazīstama sociologa pētījumu par iedzīvotāju ārkārtīgi zemo sociālo aktivitāti valstī. Salīdzinājumam tika minēts Atmodas laiks. Raksturojot aktivitātes pretpolus, pētnieks secinājis, ka šajā laikā ir notikusi pāreja no kolektīvas domāšanas uz individuālu, kas esot raksturīga demokrātiskām valstīm. Mītiņi un tautas sapulces, kurās pulcējas simtiem tūkstošu iedzīvotāju, tiek traktētas kā kolektīvisma «gara» izpausmes.
Viedokli, kas balstīts socioloģijas teorijās, apstrīdēt būtu grūti. Atliek vienīgi piebilst, ka teorija un dzīve bieži vien mēdz būt atšķirīgas, arī par tautfrontiešiem runājot. Ir vērts ieklausīties pensionāres Anitas Celmiņas, LTF Bauskas nodaļas bijušās grāmatvedes, sacītajā: «Liela daļa rajona iedzīvotāju, kuriem savulaik bija aktīva dzīves pozīcija, jūtas sarūgtināti un vīlušies. Ne jau visi spēj pielāgoties laikmeta jauniem nosacījumiem. Tautfrontiešu kopības atjaunošana būtu vajadzīga kaut vai tāpēc, lai uzmundrinātu cilvēkus un palīdzētu viņiem atgūt pašvērtības apziņu.» Varbūt tas ir pietiekami nopietns arguments zudušās kopības izjūtas atjaunošanai? Vajadzētu satikties tautfrontiešu plašākam lokam un tikai tad lemt par domubiedru grupas darbības formām.
