Senioru vecumu sasniegušie iedalāmi vairākās grupās. Tie, kuri nosvinējuši sešdesmit gadu jubileju, ir jaunie vecie cilvēki līdz pat 70 gadu vecumam, kuriem izdodas sasniegt 90 un vairāk gadu, godājami par ilgdzīvotājiem.Šajā gadā sastopoties ar dažāda gadagājuma senioriem, veidojušās pārdomas.Pie stiprajiemBauskas draugu grupai, kas kopš aktīvās jaunības gadiem, kad kāpa kalnos un veica garākus braucienus ar laivām, nav zaudējuši ceļotkāri un vēlmi gūt jaunus iespaidus, veicies satikt lieliskas personības mums visiem tuvā apkārtnē. Pēc šādām tikšanās reizēm bija atskārsme – kādi stipri cilvēki ir tepat, viegli aizsniedzamā attālumā. Redzētais ir iemūžināts, un, kopīgi skatot šīs vasaras un rudens piedzīvojumos, atkal varēja, kā tagad pieņemts sacīt, «uzlādēt baterijas».Atceroties jaukās tikšanās, ir vēlēšanās sacīt paldies. Vispirms tēlniekam bārbelietim Indulim Folkmanim, kurš ar cieņpilnu stāju un attieksmi uzņēma baušķenieku grupiņu. Viņa vēstījums par dzīvi, par mākslinieka gaitām, par Bauskas Brīvības pieminekļa un Latgales Māras atjaunošanu Rēzeknē bija emocionāli piesātināts un izziņu bagātinošs. Atvadoties ņēmām līdzi harmonijas starojumu, kas nav spējis gaist līdz pat šai dienai.Veselu dienu ciemojoties Bārbeles pagastā, mums bija ļoti jauks pavadonis – vēstures skolotājs Voldemārs Barens. Viņš neuzbāzīgi un rimti palīdzēja ieskatīties bārbeliešu sendienās, aizvedot uz mežā paslēpušos Pilveru pilskalnu un rādot citas populāras vietas. Mūsu apbrīna un vislabākie vēlējumi stelpiešiem Ilgai un Visvaldim Viņķeļiem. Skatot datora ekrānā Ilgas koptās īrisu šķirnes, uzvēdīja vasaras krāsas un smaržas. Abi puķkopji nevis ar vārdiem, bet darbos apliecina, cik pilnestīga dzīve var būt sirmos gados. Viņi strādā ļoti daudz, negauzdamies par grūtumu, bet priecādamies par ziedu skaistumu, kas droši vien dod enerģiju. Mēs arī to saņēmām. Vecumnieku pagastā pensionētā žurnāliste Skaidrīte Baldiņa uztur kārtību latviskā sētā, kur visas būves ir no guļbaļķiem un jumtas ar niedrēm. Vidzemnieciskā atvērtība zemgaliešus spēja pārsteigt, jo mēs pēc dabas tomēr esam noslēgtāki.Pa meža ceļiem aizlīkumojām pie biteniekiem Nikolaja un Marijas Urbāniem. Viņu čaklums līdzināms ar nektāra vācējām. Savs darba ritums, kas jāsaskaņo ar dabas izjūtu, ar šodienas spriego tirdzniecības modeli, lai iegūtu peļņu, no cilvēka prasa ļoti daudz. Jāiztur – ar tādu apziņu dzīvo stiprie.Gars paliek nesalaužamsNesen ciemu reize bija pie braša sirmgalvja, kuru tuvinieki mīļi sauc par Andruku. Viņa dzimta svētīta ar četriem dēliem. Trīs brāļiem kopā ar vecākiem bija jāizcieš izsūtījums Sibīrijā. Par visu piedzīvoto varot romānu sarakstīt. Tādi jau ir izdoti, un tagad arī top filma. Taču ne par to sakāmais.Brāļu trijotnes saskaņa, citam citu sargājot aizvējā, ir vērtīgākais, kas viņu mūžam lemts. Jaunākais, būdams nasks sēņotājs, baraviku grozus vedis vienam un otram bāliņam. Līdzēts grūtākos darbos, kopā būts prieka brīžos. Vecumdienas fiziski nevienam nav vieglas, jo Sibīrijas gadi veselībai kaitējuši. Laikam ritot, sirsnība un līdzdzīvošana ir pieņēmusies spēkā. Kad brāļi ir kopā svinībās, citi radinieki mīļuprāt ciemojas pie viņiem, jo reti kur baudāma tāda labestība un omulība. Atbrauc ne tikai tie, kuri dzīvo Latvijā. Radinieki ierodas arī no Lietuvas, jo, lai kā pašiem klātos, pie brālīšiem ir jāierodas. Tad visi var pasmelt dvēselisku gaišumu un vienkāršības patiesīgumu. Šajā vasarā laimējās sastapt vīru, kas ir Latvijas vienaudzis, dzimis 1918. gada 19. novembrī, tātad tikai vienu dienu jaunāks par mūsu valsti. Augumā sīks, spēku zaudējis, bet garā mundrs, lielisks stāstnieks, ar skaidru domas plūdumu. Labā valodā uzrakstījis vēstījumu par mūža gājumu.Krājumā dzērbenietim ir daudz fotogrāfiju, vienā dienā tās visas nav iespējams pārlūkot. Uzņēmumi datēti, norādīta vieta un notikumi. Šādi veidota kolekcija ir jo vērtīgāka.Satiekot viedus seniorus, ieklausoties viņos, nākas secināt, ka par ātru viņus «noliekam aizkrāsnē». Sastopot vecļaudis, jāatliek malā steiga, jānoskaņojas pacietībai un vērībai. Tikai tā būs kāds guvums par senām dienām, par dzimtām, par manu, tavu un mūsu Latviju.Ziemassvētkus gaidot un tumšo laiku īsinot, manuprāt, vērtīgākas par materiāli taustāmām dāvanām, būtu šādas sastapšanās, ieklausīšanās, uzmanības apliecināšana tuvajiem un arī tālākiem cilvēkiem, kuru pūrā sirdsgudrība, plašs skats uz pagājību un šodienu.
