Ilze Grāmatiņa sarunas ievadā smaidot noteic: «Grāmatas man lasīt patīk.» Viņa sevi dēvē par patrioti, kura, savulaik atrodoties kopā ar kolēģēm ārzemēs pieredzes apmaiņas braucienā, emocionālā brīdī, kad fonā skanējusi «Prāta vētras» dziesma «Welcome to my country!» (angļ. val. – ‘Esi sveicināts manā zemē!’), sapratusi, ka dzimtene ir pats svarīgākais.
Sapnis par savu kapelu
Interesantais uzvārds mantots no tēva Andreja. Ilzei grāmatas esot tuvas. «Bērnībā lasīju ļoti daudz, tagad – kad sanāk. Man lasīt patīk,» uzvārda sakritību ar mīlestību pret grāmatām skaidro jubilāre.
Zīmīgais datums bērnībā sevišķi svinēts netika. «Nezinu, varbūt tolaik mana ģimene baidījās, ka kāds nenosūdz par svētku svinēšanu
18. novembrī, lai arī tā būtu tikai maza bērna dzimšanas diena. Es, protams, zināju, kas tā ir par dienu, tomēr tā īpaši kā citas jubilejas manējo nesvinējām,» atklāj Ilze.
Viņa dzīvo pa vidu starp Bausku un Mežotni – Jumpravās. Mācījusies Mežotnes skolā, tad Pilsrundāles vidusskolā. Padevusies matemātika un vēsture, absolvējusi arī mūzikas skolu. «Bērnībā kopā ar brāli Albertu, brālēniem un māsīcu sapņoju par savu kapelu. Ideja bija traka, bet ilgu laiku ticēju, ka man savulaik būs pašai sava kapela, kurā spēlēt akordeonu,» bērnības sapni atceras Ilze. Viņa strādā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātē par pasniedzēju. Mūzikas skolas diploms un pašreizējā profesija ir mammas Baibas nopelns. «Mamma lika iet uz mūzikas skolu, kā arī virzīja mācīties pārtikas tehnologos. Nu esmu pasniedzēja. Pēc vidusskolas beigšanas nebija īstas skaidrības, ko vēlos, tāpēc tagad varu māmiņai teikt tikai paldies,» ar pateicību saka jubilāre.
Solījumu tur
Ilze pirmoreiz devusies uz Īriju, kad mācījusies maģistrantūrā, «Socrate-Erasmus» programmā. Bijis interesants piedzīvojums. Atrodoties dažādās valstīs, atskārtusi, ka viņas vieta ir dzimtenē. «Mans tētis teic, ka cilvēks piedzimst patriots, bet pieaugot reti kurš par tādu paliek. Iemesls ir pavisam vienkāršs – vilšanās valsts iekārtā un valdībā. Latvija kā zeme mums visiem ir mīļa un dārga. Pieaugot es atskārtu, ka mana vieta ir dzimtenē. Tas notika ļoti emocionāli. Es sēdēju starp latviešiem svešumā, kad sāka skanēt «Prāta vētras» dziesma «Welcome to my country!». Vērojot klipu, kur redzamas dzērves, miglā tītas un rasas pārņemtas pļavas, ieraugot upes un ezerus, es sapratu, ka neesmu tur, kur man jābūt. Kopš tā laika sev nosolījos, lai cik grūti un smagi man klātos, es nepārcelšos uz dzīvi ārpus Latvijas,» vienu no dzīves svarīgākajiem brīžiem atceras Ilze.
Patīk ceļot, melnais humors un ziedi
«Man ļoti patīk skatīties televīzijas pārraides. Iespējams, tā ir laika izniekošana, bet man patīk,» savā vājībā atzīstas mežotniece. Viņa lasa grāmatas, tamborē sedziņas, audzē orhidejas un dālijas. Ilzes kolekcijā ir jau 43 ziedu šķirnes. «Nereti apmeklēju teātri. Sirdij tuvs ir latviešu melnais humors. To vislabāk, reālās dzīves situācijas ņemot par piemēru, var izstāstīt Skutelis. Nesen biju uz vienu no viņa «stand up» komēdijām. Bija lieliski,» brīvā laika aktivitātēs dalās jubilāre. Ilzei patīkot arī ceļot. Garšīgāko saldējumu viņa ēdusi Romā, savukārt lielākie cilvēku pūļi redzēti Amerikā. Līdz šim nepiepildītais sapnis ir ceļojums uz Slovākiju. «Man ļoti patīk kalni!» iesaucas Ilze.
Emocijām bagātākais ceļojums bijis uz Indonēziju. «Ārpus kūrortiem realitāte šajā valstī ir skarba – nabadzība un zems cilvēku dzīves līmenis. Tādās vietās var novērtēt to, kas mums dots, kaut pašiem neklājas viegli. Tādos brīžos par kripatiņu vairāk mēs kļūstam par savas valsts patriotiem,» sarunas beigās nosaka Ilze.
