…stiprie nodrebēja, bet Nešaubīgais izsaucās: «Pieņem mani, es eju pie Tevis!» (Dž. Bunjans. «Piligrima ceļojums»).
…stiprie nodrebēja, bet Nešaubīgais izsaucās: “Pieņem mani, es eju pie Tevis!”
(Dž. Bunjans. “Piligrima ceļojums”)
Noticēt
Tas ir pamats visam mūsu dzīves ceļam, jo visi mēs esam ceļinieki. Gan fiziskā realitātē, gan gara pasaulē, neatkarīgi no tā, kādai reliģijai mēs piederam. Protams, ja nestāvam uz vietas, lai gan arī tā ir sava veida iešana.
Un kurā tieši ceļa posmā mēs katrs esam, tas bieži pat nav nosakāms, jo dažās niansēs varam būt jau krietni pāri pusceļam, bet citās esam it kā zīdaiņi. Tātad mēs visi esam piligrimi – ceļa gājēji…
Protams, uz katra sirdsapziņas paliek jautājums, vai tiks noiets viss ceļš un vai būs kas apgūts, saprasts, nopelnīts, vai arī tiks aiziets pa sānceļu, neko neiemācoties, neizprotot, nenopelnot, piedzimstot līdzi dotās iespējas tikai izniekojot.
Var tam piekrist vai ne, taču mēs visi varam panākt, iemācīties ļoti daudz, ja noticam, ka esam Dieva radīti un ka esam Viņa spēka un miera, mīlestības mantinieki.
Saprast
Tikai ticībā varam pieņemt mūžīgo gaismu un visu labo, reizē attīrot sevi no visa ļaunā, dvēseliski un garīgi netīrā. Visai bieži mēs satiekam cilvēkus, kuri saka: “…es ticu tikai tam, ko varu redzēt, aptaustīt, kas ir fiziskajā realitātē, pārējais ir pasakas…” Taču jau pirms pāris tūkstošiem gadu Jēzus ir teicis: “…svētīts tas, kurš neredz, bet tic…” Tā ir neatsverama priekšrocība, ja cilvēks tic un saprot, ka ir Dieva bērns. Pat neiedziļinoties teoloģijā, ir skaidrs, ka tādam cilvēkam ir miera pamats zem kājām. Pastāv taču tik daudz šajā pasaulē, kas nav redzams un rokām taustāms, bet atstāj iespaidu uz cilvēku vai ietekmē citus – kaut vai sirdsapziņa, ko neviens neredz, taču tai ir milzīga nozīme katra cilvēka dzīvē…
Pāri parastai sapratnei ir dzīvības rašanās pirmsākumi, visa cilvēka jūtu un emociju gamma. Parastai sapratnei neaizsniedzama ir mīlestības augstākā gaisma. To visu iespējams saprast, tikai esot uz viena viļņa ar Viņa stīgoto gaismas mūziku, esot vienotam ar Viņu.
Nonākt
Katrs no mums savā gājumā droši vien ir izmēģinājis dažādas iespējas, kļūdījies, meklējis, atradis, atkal pazaudējis… Ne reizi vien tas ceļš, kurš no sākuma ir licies taisns, līdzens, izrādījies greizs un vedis mērķim garām. Reizēm strupceļš, pat vedošs uz nekurieni…
Droši vien ir bijuši gadījumi, kad esam centušies nonākt pie mērķa pa apzināti netaisniem ceļiem. Tas licies iespējams, jo mums pa ceļam gadījušies viltus pravieši, kuri zem baltām ganu drānām glabājuši melnu dvēseli un ņirdzīgumu par mūsu neveiksmēm. Tikai pie bezdibeņa malas esam beidzamā brīdī attapušies, ka mums kā Dieva bērniem tur nevajadzēja nonākt… Tādos brīžos mēs sākam saprast ar sirdi – taču diemžēl ne visi… Tādos brīžos mēs noticam ar sirdi – taču diemžēl ne visi…
Nav viegli iet, ja ceļa mērķis ir miglā tīts. Daudz vieglāk iet tad, ja svešajā ceļā mums līdzās ir pavadonis – Vadītājs. Lai kaut kur nonāktu, nepieciešams iet.
Kļūt
Tapt vai kļūt par kaut ko šajā dzīvē ir gandrīz katra cilvēka sapnis. Pēc gara nogurdinoša ceļa, kurā mums bijusi vajadzīga gan drosme, gan izturība, gan izpratne, gan piedošana, gan cerība, tomēr ir arī skaidrs, ka nepārvērtējama nozīme ir bijusi ticībai Viņam, paļāvībai uz Viņu.
Ja cilvēks to saprot, tad kļūst par šīs universa harmonijas sastāvdaļu, ja nē, tad pazūd laika un telpas bezdibenī. Ikvienam cilvēkam tiek piedāvāts miers ar Dievu, taču ne visi to pieņem… Vēl mazāk ir to, kam sirdī iemājojis patiess Dieva miers. Un tomēr ne jau cilvēks ir tas, kurš savā pašpārliecībā un humānisma apziņā spēj sev pats šo vistīrākās gaismas ceļu piedāvāt, vistīrākajā mīlestībā visu aplaimot un izlīdzināt. Taču cilvēks var izvēlēties…
Cauri visām grūtībām atcerēsimies, ka Viņš, Mūžīgais un Pilnīgais, grib un var ikvienam savam bērnam līdzēt, ja vien tiek patiesi un sirdī iets pie Viņa.
Tad mēs varam kļūt. Tad stipras var tapt mūsu ģimenes, stipra var kļūt mūsu valsts un tauta. Tad drošs ir mūsu gājiens pa dzīves ceļu. Ticībā. Cerībā. Mīlestībā. Mierā.
Svētīgus Ziemassvētkus!
