Mēs piedzimstam, izaugam, radām bērnus. Viņi izaug, auklē savus mazuļus, un … kā tajā dziesmā – «un sākas viss no gala».
Mēs piedzimstam, izaugam, radām bērnus. Viņi izaug, auklē savus mazuļus, un … kā tajā dziesmā – “un sākas viss no gala”. No paaudzes uz paaudzi mīlestība tiek nodota tālāk. Tā pats stiprākais spēks pārvar laiku un mērojas ar mūžību.
Nesen pabiju kādā psiholoģijas nodarbībā. Speciāliste stāstīja, ka bieži vien pārpratumu un problēmu cēlonis ir sajauktas lomas. Proti, katrā dzīves periodā mums ir savas tiesības un pildām noteiktus pienākumus. Arī attiecībās ar cilvēkiem esam noteiktā lomā. Tā nereti sadzīvē varam novērot, ka mātei arī 40 gadu veca atvase aizvien ir mazais dēliņš vai meitiņa.
Protams, mēdz būt negaidīti notikumi, un ierastās lomas mainās. Piemēram, kāds bērns kļūst par vecāku savam tētim vai mammai. Kāds radinieks pieņem audzināšanā miruša ģimenes locekļa atvases u. tml. Nereti cilvēks nespēj samierināties ar neērto, papildu nastu uzliekošo dzīves pagriezienu un sāk krāt aizvainojumu pret aizgājēju, Dievu vai apkārtējiem… Varbūt pret sevi, ka iekļaujas sabiedrības uzliktos rāmjos, nevis atsakās no liekā rūpju smaguma.
Pieļauju, ka vieglāk ir tad, ja spēj pacelties pāri un mēģina saskatīt, ko mācībstunda tev dod. Ir ļaudis, kas ir brīvi būrī, savukārt citus nomāc neatkarība un vienpatība. Vai ir vajadzīga drosme, lai paļautos uz notikumu ritumu un vienkārši darītu, kas jādara? Kāds ļaušanos dzīves plūdumam uzskatīs par gļēvulību.
Interesanti vērot ir vienu otru izdzīvošanas realitātes šovu, kurā atklājas, ka pastāvēšanai ar metālstipriem muskuļiem un izveicību ir par maz. Bieži vien acīmredzamais izrādās neticamais. Aiz ārēji trauslas, vaigā bālas meitenītes slēpjas sīkstums un izturība, bet gandrīz divus metrus garā muskuļkalnā dzīvo puika.
Vēl nozīmīgi ikdienas gaitās nepazaudēt pašcieņu attiecībās ar citiem, īpaši tobrīd vājiem un neaizsargātiem. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas, esot stipri un vareni, saglabā vienkāršību un pieejamību. Protams, tam, kas spēj mīlēt un novērtēt sevi, nav vajadzības pazemot vai izmantot otru, pacelties uz otra rēķina.
Tumšajā pirmsadventes laikā, 26. novembrī, ir arī mirušo piemiņas diena, neviļus aizdomājamies par to, cik daudziem nācās ciest un iet bojā, lai mēs varētu Latvijā dzīvot brīvi. Cik daudz spēka, kaismes un emociju senči, vecvecāki, vecāki, turpinot dzimtu, ieguldījuši, lai mēs piedzimtu un varētu uzaugt. Tādēļ izmantosim to.
Negaudīsimies par to, kā nav, bet domāsim, ko varam darīt, lai būtu. Veļiem par to aizsaulē noteikti prāts kļūtu mierīgāks, un viņi gūtu pārliecību, ka upuri vai vienkārši nodzīvotais laiks šaisaulē nav bijis velts. Nevienam no mums nav tiesību nīkuļot vai tikai eksistēt. Mīlestība ir jādod tālāk, tās plūsmu nedrīkst aizturēt.
