Ceļotāju galamērķi mēdz būt dažādi. Viens laiski dodas pastaigā pa Jelgavas promenādi, cits jūsmo par ainavām, kuras atklājas no neparastā skatu torņa Biržos. Vēl kāds laimīgs, piepildot senloloto sapni doties kruīzā uz Stokholmu. Divas baušķenieces šovasar īstenoja savu sapni – aizceļoja uz Japānu.
Divpadsmit stundas lidmašīnā
«Vēlamies pastāstīt par iespaidiem, kontrastiem uzlecošās saules zemē, tādēļ šoreiz nav svarīgi, kas mēs esam. Esam laimīgas, ka saņēmāmies mērot šo ceļa gabalu, ka atradām izdevīgu pēdējā brīža piedāvājumu un pēc vairāk nekā divpadsmit stundu lidojuma sasniedzām Japānas galvaspilsētu Tokiju,» stāsta ceļotājas.
Mums ir daudz stereotipu par šo tālo valsti. Ceļotājas atzina, ka daži no tiem izrādījušies joprojām spēkā esoši, bet daudz kas ir necerēti pārsteidzis. Japāņu nacionālais tērps – kimono. Tā diemžēl ir izzūdoša parādība, īpaši lielpilsētu ielās. Oriģināls tērps ir ļoti dārgs, tādēļ visi to nevar atļauties. Nopērkami ir lētāki, mazāk kvalitatīva izpildījuma pakaļdarinājumi, kurus galvenokārt iegādājas tūristi. Vairums no pilsētā sastaptajām kimono ģērbtajām sievietēm izrādījās ārzemēs dzīvojošās japānietes. Atbraukušas uz dzimteni, viņas ietērpjas tautas tērpā, tādējādi sevi emocionāli bagātinot.
Trīs sievietes – troksnis
«Japāņu hieroglifi bija tie, no kuriem visvairāk baidījāmies. Sešas Japānā pavadītās dienas ar mums kopā bija krieviski runājošs vietējais gids Jamada San. Katru dienu viņš mums iemācīja pa piecām zīmēm. Tās apgūt nemaz nav tik sarežģīti, jāielāgo vien kopsakarības. Kvadrātiņš – tas ir vīrietis, bet kvadrātiņš ar krustiņu vidū – rīsu lauks. Viena uz augšu vērstai norādei līdzīga zīmīte – tā ir sieviete. Ja uzraksta trīs šādus simbolus kopā – tas apzīmē troksni. Diezgan loģiski, vai ne?» savu secinājumu atklāj ceļotāja.
Japāņu valodā ir līdz 30 tūkstošiem hieroglifu. Taču ikdienas runā var saprasties, izmantojot apmēram trīs tūkstošus zīmju. Vairāk hieroglifu pazīst skolasbērni, gadiem ritot, pieaugušie tos izmanto mazāk.
Dziedoša šoseja
Japāņi pamatoti lepojas ar savu moderno tehnoloģiju attīstību. Tās pārsteidz ik uz soļa, nereti radot neizpratni, vai tiešām tik ļoti tas viss ir nepieciešams. «Kā mums stāstīja gids, viens no biežāk vestajiem «suvenīriem» uz Eiropu ir modernais tualetes poda uzliktnis. Tajā ieprogrammētās funkcijas skaitāmas vairākos desmitos, no apsildāmās virsmas, dažādi regulējamām ūdens strūklām līdz melodijām visādiem dvēseles noskaņojumiem. Interesanti? Jā! Bet vai tas tiešām viss ir nepieciešams?» šaubas ieskanas ceļotājas balsī.
Taču Japānā dzied ne tikai tualetes poda vāki, bet arī šosejas. Ceļā uz vēl vienu japāņu svētnīcu – Fudzi kalnu – brauktuve vienā posmā ir īpaši apstrādāta. Tas ir gluži nemanāms virsmas rievojums, kuram, saskaroties ar automobiļa riteņiem, izdalās mūzikai līdzīga skaņa. Tūristiem autobusā apklustot, ikviens varēja dzirdēt šo riepu vibrācijas radīto Japānā ļoti pazīstamas dziesmas melodiju.
Zaļā tēja
Zaļas oāzes lielpilsētas centrā, japāņu dārzi un piepilsētas parki – tas bija vēl viens baušķenieču sajūsmas objekts. Reti kur pa šiem dabas brīnumiem drīkst staigāt, vairākumā gadījumu tie ir acīm baudāmi parki. Miniatūrās ainavas atklāj gan dabas daudzveidību, gan cilvēka roku veikumu, papildinot stādījumus ar glīti nogrābtiem sīkakmentiņu celiņiem. Šo veidojumu mērķis ir nomierināt cilvēku, dot iespēju stresa pārpilnajā laikmetā atpūtināt domas, acis, prātu, priecēt sirdi.
Pieminot zaļo krāsu, ceļotājas steidz atklāt savus iespaidus par vēl vienu japāņu «svētumu» – tējas dzeršanas rituālu. Tajā pārsvarā bauda zaļo tēju. Tā ir vairāku stundu ilga ceremonija, kuras pamatā ir liegas un cieņpilnas kustības, klusinātas sarunas un strikta nosacījumu ievērošana. «Interesanta bija klātbūtne šajā ceremonijā. Taču būšu atklāta – tēja man negaršoja. Pēc mūsu garšas kārpiņām mērojot, tāds otrreizējs uzlējums,» tāds ir baušķenieces vērojums.
Korejiešu raķete
Lai arī sešas dienas nav pietiekams laiks, lai izzinātu Japānu, tomēr priekšstatu par šo tālo valsti var gūt. «Mēs šajā laikā piedzīvojām ļoti daudz ko. Ceļā uz viesnīcas restorānu zemi satricināja 3,9 balles stipra zemestrīce. Mēs tajā brīdī bijām liftā un neko neizjutām. Mūsu ceļojuma laikā Japānai pāri brāzās taifūns. Mūs tas aizskāra tikai ar pašu maliņu, radot vienu lietainu dienu, kamēr citviet bija prāvi postījumi,» iespaidos dalās ceļotājas.
Tieši tajā laikā Japānai pāri traucās Ziemeļkorejas raidītā raķete. Par to uzzinājušas televīzijas pārraidē. Premjerministre vairākkārt atvainojusies japāņu tautai, ka valdība nav spējusi novērst šo baiļpilno pārdzīvojumu.
«Baudījām lotosa ziedu konservus, brīvdabas muzejā iepazinām seno japāņu dzīvesveidu, lielveikalā redzējām jaunāko modeļu elektromobiļus. Tokiju apskatījām no 350 metru augstā televīzijas torņa, konstatējām, ka dažviet Latvijā gatavotie suši mūsu garšas kārpiņām ir tīkamāki par japāņu oriģināliem. Līdz ar iespaidiem uz Latviju atceļoja daži nejauši somā «iekāpuši» eksotisko ziedu stādiņi, īpašie Japānas kartupeļi un atziņa, kuru tik ļoti gribētos ieviest arī pie mums – dzīvot mierīgi, nesteidzoties un baudot,» tā par savu 1500 eiro vērto ceļojumu stāsta baušķenieces.
