Jau divpadsmito gadu Iecavas novada «Tilderniekos» saimnieko strādīgā Šņoriņu ģimene.
Jau divpadsmito gadu Iecavas novada “Tilderniekos” saimnieko strādīgā Šņoriņu ģimene.
Juris un Ilona māju un zemi ieguvuši mantojumā. “To mums atstāja vecmāmiņa. Tiklīdz uzzināju, ka ir iespēja šeit ievākties, nekavējoties to darījām,” saka saimnieks Juris Šņoriņš. Šņoriņu ģimene, arī trīs dēli – Juris, Jānis un Andrejs –, pirms tam dzīvojusi Vecumnieku pagasta Beibežos daudzdzīvokļu namā. Tāpēc pārvākšanās uz savu māju radīja patiesu prieku, atzīst Ilona.
Pat govi neprata slaukt
Jura Šņoriņa vecākus 1949. gadā no “Tilderniekiem” izsūtīja uz Sibīriju. Viņu kvēlākais mūža sapnis bijis kādreiz atgriezties savā sētā. Līdz tam bija ilgi jāgaida, kamēr tagadējais saimnieks Juris jau bija sakārtojis pašreizējo zemnieku saimniecību “Tildernieki”.
“Kad ievācāmies šajās mājās, mums nebija gandrīz nekā. Taču pamazām izveidojās saimniecība,” saka J. Šņoriņš. Ilona neslēpj, ka sākumā nemācējusi pat govis slaukt, jo nākusi no pilsētas. Laikam ejot, pilsētnie ce apguvusi visus lauku darbus. Tie, kuri pazīst Ilonu, teic, ka viņai esot spējas vienlaikus atrasties vairākās vietās un veikt vairākus darbus.
Par saimniecības izaugsmes pirmo soli Ilona uzskata traktora iegādi, kas ļāvis 18 hektāru apstrādāt laikus un efektīvi. Šis pirkums devis iespēju paplašināt saimniecību. Pašlaik Šņoriņiem pieder sešas slaucamas govis, pāris cūku un vistas.
“Mums ir naturāla saimniecība, viss dabisks un bez ķimikālijām,” bilst J. Šņoriņš. “Tilderniekos” ievēro senču tradīcijas, tas arī noteic organismam labvēlīgu produktu ražošanu. Visu izaudzēto un saražoto izmanto ģimenes vajadzībām, nereti piegādā arī pilsētas radiem. Pārsvarā pārtika tiek gatavota mājās, un par veselīgu uzturu Šņoriņu ģimene nesūdzas. “Ja gribam ko tādu, ko neesam gatavojuši paši, tad maināmies ar kaimiņiem, tā sakot, barters,” tā Juris. Ar kaimiņiem ir labas attiecības, tāpēc cits citam palīdz, kā var – gan darbos, gan sadzīvē.
Iesākto nevar pamest
Darbs “Tilderniekos” rit no agra rīta līdz vēlam vakaram. “Būtu vēl katram pa divām rokām, tad viss veiktos ātrāk!” smejot saka saimniece Ilona. Šņoriņu galvenais mērķis vienmēr ir bijis “nostādīt bērnus uz kājām”. Tas arī daļēji izdarīts – vecākais dēls Juris pašlaik strādā Anglijā, vidējais dēls Jānis beidz koledžu un jau strādā par vecāko bārmeni kādā Rīgas kafejnīcā. Andrejs tikko absolvējis vidusskolu. Viņš turpinās izglītoties datorspecialitātē. Jura un Ilonas dēli nekad nav baidījušies no fiziska darba, tāpēc, atbraucot nedēļas nogalēs, arī tagad palīdz savest sienu, apkopt kūti.
Ilona un Juris Šņoriņi atzīst, ka mūsdienās uzturēt zemnieku saimniecību ir ļoti grūti. Viņuprāt, valdība nav līdz galam izstrādājusi sistēmu, kā parastam zemniekam izdzīvot un kaut ko nopelnīt. “Visu laiku ir jācīnās un jāvirzās uz priekšu. Jāprot racionāli saimniekot, tad jau arī izdzīvosi,” atzīst Juris.
Sākot saimniekot “Tilderniekos”, Šņoriņu mērķis bija izaudzināt atvases. Pēc tam jau apstāties nevarēja, un tagad lauksaimniecība ir viņu dzīvesveids. Tā ikdienu raksturo Ilona. Spītējot grūtībām, kuras ir nācies piedzīvot, Šņoriņi nekad nav sūdzējušies un nesūdzēsies. Viņiem abiem tāda stipra griba un raksturi.
