Daudzkārt nācies dzirdēt par mazo skolu izdzīvošanas ābeci. Biju klāt Izglītības pārvaldes komisijas Bārbeles skolas pieņemšanā un varēju tuvāk iepazīt lauku mācību iestādi.
Daudzkārt nācies dzirdēt par mazo skolu izdzīvošanas ābeci. Biju klāt Izglītības pārvaldes komisijas Bārbeles skolas pieņemšanā un varēju tuvāk iepazīt lauku mācību iestādi. Vispirms pārsteidza dažādie toņi skolas iekšējā apdarē. Šogad galveno kāpņu krāsojums izvēlēts sulīgā Latvijas karoga tonī, vidū iepludinot balto krāsu, radot marmora efektu. Kā noskaidroju, apdares materiāli, krāsas, iekārtojums ir skolas direktores Daces Penķes nopelns. Viņai ir ļoti svarīgi, lai bērniem skolā būtu silti un mājīgi. Bārbeles vietvaras priekšsēdētājs Oskars Reķis apbrīno direktores talantu mācību iestādē izveidot tik pievilcīgu vidi.
Protams, arī vietējā pašvaldība, cik spēj, atbalsta direktores iniciatīvu un idejas. O. Reķis atklāj, ka, sākoties kārtējā budžeta apstiprināšanai, mēdz līt asaras. Ieceres saprotamas un nepieciešamas, taču vajadzību ir daudz, tāpēc no kaut kā nākas atteikties. Jāsaprot, ka budžets nav bezizmēra un tādēļ vienmēr tiek meklēts kompromiss.
Šogad Bārbeles pašvaldība ir pieņēmusi lēmumu par kredītu līdz piecdesmit tūkstošiem latu siltumenerģijas nodrošināšanai skolā. Mācību iestādē paredzēta logu nomaiņa, kā arī jauna siltumapgādes avota uzstādīšana. Tā kā likums nosaka savu kārtību naudas apgūšanai, priekšsēdētājs paredz, ka tikai nākamgad varēs veikt plānotos darbus.
Arī Bārbeles skolā ar katru gadu bērnu kļūst mazāk. Taču, kā domā vietējie, šo procesu tik ātri apturēt nav iespējams. O. Reķis uzskata, ka valdības uzdevums ir redzēt valsti kopumā – gan pilsētas, gan arī laukus. Ja Latvija zaudēs laukus, tā vairs nebūs Latvija. Kā stāsta O. Reķis, nevar smīkņāt par vīrieti, kurš apaudzis ar bārdu un ir nenosakāma vecuma, kaut gan viņam ir tikai 35 gadi, bet izskatās piecdesmit. Stiprā dzimuma pārstāvis vienkārši ir kritis depresijā, jo nevar uzturēt ģimeni, tādējādi jūtas nekam nederīgs. Varbūt pagājušajā gadā viņš ir kaut kā apkrāpts, aizpagājušajā nav aizstāvēts, pirms tam tīši pāri nodarīts, tāpēc jūtas salauzts. Šāds process iet savu gaitu kā joņojošs vilciens.
Iestājāmies Eiropas Savienībā, tās standarti maizi koka muldiņā raudzēt aizliedz, gaili pie klētiņas stūra neļauj nokaut. Absurdas lietas, kas mūsu lauku cilvēkam ir ikdienas sastāvdaļa. Beigu beigās tās izputina un dzen izmisumā, stāsta O. Reķis. Vakar bārbelietim bija desmit hektāru zemes, šodien viņš tos par sviestmaizi pārdod. Dažiem pietiek spēka aizbraukt uz Īriju un nopelnīt naudiņu iztikai, bet tur viņi jūtas kā kalpi.
Tāpēc skolā ir samazinājies bērnu skaits, nākas apvienot klases. Kā to izdara, tā pedagogiem zūd slodze un sākas ķēdes reakcija. Valstij būtu jādomā arī par iedzīvotājiem laukos un jāatbalsta ne tikai pilsētnieku, bet arī laucinieku vēlmes.
