Pieņemts uzskatīt, ka visa kultūras dzīve ir koncentrēta Rīgā. Tāpat arī izglītības iespējas. Daļa patiesības šajā apgalvojumā ir.
Pieņemts uzskatīt, ka visa kultūras dzīve ir koncentrēta Rīgā. Tāpat arī izglītības iespējas. Daļa patiesības šajā apgalvojumā ir. Tomēr daudzus rīdziniekus, kuri tālāk par Jūrmalu vai Mārupi nav bijuši, nekādi argumenti nespēs pārliecināt, ka laukos nevalda intelektuāls vakuums. Savukārt pagastu un mazpilsētu iedzīvotāju priekšstatus par Rīgā notiekošo galvenokārt veido plašsaziņas līdzekļi. Tā vien šķiet, ka galvaspilsētā dzīve virmo, bet dzimtajā miestā it nekas ievērības cienīgs nenotiek.
Un tomēr tā nav taisnība. Daudzus gadus sekojot bērnu un skolēnu kultūras rosībai Bauskas rajonā, pavisam droši var apgalvot – arī mums ir savas «zvaigznes». Protams, tās nedzirkstī uz ilustrētu žurnālu vākiem un varbūt savās dzimtajās vietās nav pietiekami novērtētas. Patiesībā šīs spilgtās personības ne vien dara savu darbu, bet veic arī ļoti svarīgu misiju, pārliecinot sabiedrību, ka iespējas saņemt labu izglītību nav atkarīgas no dzīvesvietas.
Pāris reižu ir gadījies piedalīties Pilsrundāles vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājas Lilitas Lauskinieces stundās. Pirmais iespaids bija satriecošs. Šķita, ka esmu nokļuvusi Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā vai citā tikpat prestižā izglītības iestādē. Kādas iespējas personības veidošanai un radošo spēju veicināšanai pedagoģe piedāvā jauniešiem! Turklāt ar obligātajām literatūras stundām process neaprobežojas. Tiek organizēti vakari, kuros vidusskolēni skatās un analizē ļoti nopietnas pasaules kinoklasikas un mūsdienu lentes. Tematiski karnevāli šajā skolā atgādina rūpīgi sagatavotas ekskursijas kultūras vēsturē.
To visu var arī nedarīt, jo obligātajā programmā tamlīdzīgas lietas nav paredzētas. Tur nav arī minēts, ka pedagoga galvenais uzdevums būtu audzināt domājošus, jūtīgus un radošus cilvēkus. Ne jau zināšanu apjoms, bet šīs trīs lietas veido personību.
Satiekot pazīstamus jauniešus no pilsētas 1. vidusskolas, ievēroju milzīgas pārmaiņas. It kā tie paši bērni, un tomēr – citādāki. Viņi priecīgi stāstīja, ka sākuši dziedāt diriģentes Mārītes Jonkus nodibinātajā skolas korī. Nez kur bija pazudis jauno cilvēku uzspēlētais cinisms un «obligātā» bravūra. Tā vietā radusies veselīga pašcieņa un labvēlīga attieksme pret pasauli. Toreiz nodomāju, ka pedagogs, kurš apzinās savu misiju, spēj paveikt vairāk nekā skolotāju vesela apvienība.
Spilgtas personības varētu atrast katrā rajona apdzīvotā vietā. Tās atgādina magnētus, kas nerimtīgi izstaro pievilkšanas spēku, jaunajā paaudzē kliedējot mazvērtības un bezdomu sērgu.
