Nodomāju, ka Ķīlim taisnība, klausoties, kā Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes dekāne rapšu un graudu audzētāju eliti uzrunāja gluži kā bērndārzniekus, aicinot minēt, kā noteikta ekonomiski efektīvākā saimniecība.Tas taču ir pamatskolas ekonomikas stundas uzdevums – samērot izmaksas ar ieņēmumiem. Nesaprotu, kāpēc tas jāuzskata par «kosmosu» augstskolas studentiem, un arī rapšu audzētāji izskatījās apmulsuši.Tomēr jāatzīst, ka lieta sākas skolā. Nez, dusmoties vai smieties, uzzinot, ka vienas mūsu novadu skolas debašu treneri «pietiesā» savām komandām, piešķirot vairāk punktu, nekā objektīvi pienāktos. Vai jaunieši nespēj uzvarēt pašu spēkiem? Un ko darīs turnīros, kur būs objektīva vērtēšana? Jautājums – vai šāda auklēšanās kādam dzīvē palīdzēs konkurēt – ir retorisks.Ir skola, kur iet vēl tālāk, centralizētajos eksāmenos liekot labākajiem audzēkņiem teikt atbildes priekšā kādam ne tik sekmīgam, bet pedagogu mīlētam. Laikam «labvēļiem» aši jākļūst par augstskolas mācībspēkiem, lai varētu atbal-stāmo nabadziņu vilkt tālāk. Kāds viņš būs profesionālis, pat negribas minēt.Es godīgu konkurenci mācījos sportā, un uz basketbola spēles tablo neviens vairāk punktu, kā pašas iemetām, nelika. Kad pēdējā vidusskolas gadā direktors sarunāja, lai eju pielabot 9. klasē piekasīgas pedagoģes, iespējams, nedaudz uz leju pavilkto viena priekšmeta galaatzīmi un saņemu tā saukto «zelta diplomu», atteicos.Negodīgums un savtīgums ir iemesli, kāpēc sabiedrība neuzticas politiķiem – lēmumu pieņēmējiem. Ja ģimenei nav laika un skola māca bērnu kā glumu zuti sarunāt ar «savējiem», izlīferēt, piečakarēt, pievērt acis uz nepareizu rīcību, nevis iet uz priekšu ar paša prātu un enerģiju, nebaidīties nostāties pret netaisnību, mums nepietiks ar četrām paaudzēm, lai godam tiktu galā ar savu neatkarību.
Mūžīgās aukles
00:00 05.12.2012
87