Apmeklēju Valmieras pilsētas svētkus ar tik dažādu un piepildītu programmu – bilžu un tērpu izrāde «Pils mistērijas», videoprojekcijas «Ceļš ar autovadītāja acīm», muzikālais autobuss, Ainars Mielavs un citi mūziķi uz speciāli uzbūvētas skatuves Dzirnavu ezeriņa vidū, kur klausītāji var iesēsties laivās un airēt pretī mūzikai, grupa «The Sound Poets»…
Notika arī mazi, bet ļoti saistoši pasākumi. Pie bērnu un jauniešu centra bija bērnu svētki, jaunieši iepazina zaļo dzīvesveidu Vecpuišu parkā, norisinājās orientēšanās sacensības, varēja apskatīt Valmieras tiltus, Ceļu satiksmes drošības direkcija rīkoja tehniskās apskates nakti…
Norises bija tik daudzveidīgas tāpēc, ka Valmieras svētku pilnību veidoja ne tikai algotie pašvaldības organizatori, bet arī daudzi brīvprātīgie iedzīvotāji. Manuprāt, Bauskas svētkos šis potenciāls netika izmantots, bet to mēs bez bažu varētu noskatīties no citiem. Piemirstas palika daudzas pievilcīgas vietas, kur prieku rastu tie, kam pūlis un izrādīšanās neiet pie sirds. Mums ir trīs upes, četri tilti, pilskalns ar zaļiem stūrīšiem, ielas ar stāstiem. Lai padarītu svētku pro-grammu individuāli uzrunājošu, var izmantot nelielu sarīkojumu, ko organizē brīvprātīgie.
Bauskas jauniešu apvienība, aktīvās biedrības, dejotāji, koristi, mājražotāji un amatieru aktieri, visas idejām bagātās domubiedru grupas var parūpēties par pasākumiem jauniem un vecākiem cilvēkiem. Vidi daiļotu gleznotāji un muzicētāji, iespējams, varētu vienu dienu «atdzīvināt» Bauskas veco kinoteātri, uz tā projicējot kādu latviešu filmu.
Ideju un iespēju ir vairāk tad, ja tās meklē kopīgi. Es vēlētos, lai svētkos nebūtu «ķeksīša pēc» izjūtas, bet lepnums un prieks, ka esmu baušķeniece. Un to vislabāk sniedz gandarījums, kad svētkus radām visi kopā.
