«Dzimšanas dienas ir mani mīļākie svētki, ļoti patīk gatavot cienastu un gaidīt zvanu pie durvīm, jo zinu – ir ieradušies ciemiņi,» teic INTA BOŠA Vecumniekos.
“Dzimšanas dienas ir mani mīļākie svētki, ļoti patīk gatavot cienastu un gaidīt zvanu pie durvīm, jo zinu – ir ieradušies ciemiņi,” teic INTA BOŠA Vecumniekos. Šodien, 8. jūlijā, ir viņas 75 gadu jubileja.
Inta dzīvi vada ar moto – nedrīkst ļaut sev ierūsēt. Viņa allaž darbojusies, talantus nav slēpusi, rādījusi tos arī citiem. Vecumniekos spēlējusi teātri, nav bijis par grūtu iejusties dažādu raksturu lomās. Dziedājusi arī korī.
Inta ar prieku atceras tos piecus gadus, kad bijusi vadītāja Vecumnieku kultūras namā. “Tas bija liels notikums – sākt strādāt vienā no pirmajām jaunceltnēm. Toreiz pasākumi bija pavisam citādāki nekā tagad. Nebija tik daudz mūzikas ierakstu, tāpēc pašiem vairāk vajadzēja pūlēties,” atceras Inta. Interesanti bijis, kad strādājusi PMK par dispečeri. Tad brīvajā laikā organizējusi daudz un dažādus sarīkojumus. Toreiz saviesīgos vakaros Inta ieradusies pašas tamborētos vai adītos apģērbos.
“Paziņas vēl joprojām stāsta, ka atceras mani bērnībā. Lai arī trūcīgi esam dzīvojuši, vienmēr esmu labi ģērbusies. Jā, tā bija. Mamma nomira, kad man bija desmit gadu. Vecmāmiņa bija čakla rokdarbniece, septiņreiz kleitas pārgrozīja un pāršuva,” teic gaviļniece.
Tagad adāmadatas guļ noliktas skapī, jo sirds vairs adīšanu nepanes. Inta par to nebēdā, viņa sevi bagātina ar grāmatām. Vedekla Mārīte no bibliotēkas atnes jaunāko lasāmvielu. Pirmie tiek pārlapoti aizraujošie ceļojumu un pasaules vēstures apraksti. Intai ir savi spriedumi: “Stipri vīlos, izlasot grāmatu par Antru Liedskalniņu. Man patiktu lasīt par viņu kā mākslinieci, nevis par raibraibo privāto dzīvi.” Par izlasīto Intai tīk pastāstīt dēliem Ainim, Ārim un Aināram un vedeklām. Stāstījumos labprāt ieklausās septiņi mazbērni un divi mazmazbērni.
Gaviļniece vēlas sacīt lie lu paldies Dručku ģimenei un Skaidrītei Urbānei. Pirms četriem gadiem nomiris Intas vīrs, šie cilvēki daudz palīdzot.