Demisionējis Latvijas Ministru prezidents. Pagājušajā trešdienā šī ziņa plašsaziņas līdzekļos bija galvenā. Varēja lasīt daudz diskusiju par Latvijas nākotni un politiku. Pagāja viena diena, divas, trīs…, kaut kā dzīvojam. Nekas mūsu ikdienā nav mainījies.
Pilsētas mērs apsūdzēts noziegumos… Nekas, dzīvojam! Pagasta pārvaldes vadītājam gandrīz gadu ir slimības lapa… Nekādu problēmu! Iestādes galvenais speciālists nav darbā vienu dienu, divas, trīs, nedēļu… Kam negadās! Kurinātājs neatnāca uz darbu… Ko viņš iedomājas? Mēs taču nosalsim! Tā tik vēl trūka, ka kurinātājs nenāk uz darbu! Tad jau apkopēji, šoferi un sētnieki arī iedomāsies slimot, nenākt uz darbu.
Lai cik savādi būtu, visvairāk jūtam nevis to labi apmaksāto, profesionālo un ārkārtīgi «nepieciešamo» amatpersonu prombūtni, bet gan to, kuru darbība nodrošina mūsu ikdienas sadzīvi. To novērojam arī no sūdzībām laikrakstam. Sētnieka aizgulēšanās, šofera nepaņemtais pasažieris, asāks vārds no pārdevēja skar vairāk nekā «Parex», «Liepājas metalurgā» vai «airBaltic» zaudēti miljoni.
Labā atmiņā man ir 18. novembra pasākums Vecumniekos, kur ar atzinības un godarakstiem sumināja kurinātājus, šoferus, skolotājus un dežurantus – tos, kuru darbs mums ir visnozīmīgākais.
Tuvojas ziema, un neaizstājamākais cilvēks katrā mājā, ciemā un pilsētā šajā laikā būs kurinātājs, nevis Ministru prezidents. No vienkārša darba veicējiem ir atkarīga valsts labklājība un attīstība. Vai vadītāji prot novērtēt viņu veikumu un pateikt paldies?
