«Man vienmēr ir gribējies nokļūt Sibīrijā,» atzīst uzņēmēja Solveiga Ikerte. Savu sapni viņa piepildīja maija sākumā, sešas dienas pavadot Omskas apgabala Taras rajona Jegorovkas ciemata Kurzemes Ozolainē.
“Man vienmēr ir gribējies nokļūt Sibīrijā,” atzīst uzņēmēja Solveiga Ikerte. Savu sapni viņa piepildīja maija sākumā, sešas dienas pavadot Omskas apgabala Taras rajona Jegorovkas ciemata Kurzemes Ozolainē.
Tur dzīvo ap 150 latviešu pēcteču – brīvi cilvēki, kuru vecvecāki uz Sibīriju izbraukuši 19. gadsimta beigās, lai iegūtu cara apsolīto zemi un iekoptu saimniecības. Tagad mājas no viensētām ar traktoru savilktas uz vienas ciemata ielas.
Jau pirms brauciena Solveiga bija pārliecināta, ka Sibīrijā jutīsies labi. Vilināja iespēja redzēt dabas varenību, izjust krievu sādžas vienkāršo vidi, sastapt turienes cilvēkus. Īpašs pamudinājums ceļojumam radies pirms pāris gadiem, iepazīstoties ar jaunieti no Dāviņiem Kristīni Straujo. Policijas akadēmijas absolventei nule aizvadītā bija jau trešā ziema Sibīrijā, Kurzemes Ozolaines latviešiem mācot latviešu valodu un kultūru.
Raksta projektu
Arī man ir, ko dot šiem cilvēkiem, nolēma Solveiga. Tā radās projekts Sabiedrības integrācijas fondam, ko baušķeniece rakstīja kopā ar Jegorovkas ciemata administrācijas priekšnieku Ivanu Tomski. Projektā tika stāstīts, ka Sibīrijas ciematā ir dažādas latviskas aktivitātes, bērniem māca latviešu valodu, brīvprātīgā skolotāja Kristīne Straujā nodibinājusi deju kopu, turp aizvests prāvs krājums Bauskas iedzīvotāju dāvinātu grāmatu. Solveiga piedāvāja savu izglītību un pieredzi, lai palīdzētu izprast latviešu tautas tērpa sastāvdaļas, valkāšanas nosacījumus. Projektu Sabiedrības integrācijas fondam sagatavoja arī Bauskas Zontu klubs, paredzot iespēju, ka bērni no Kurzemes Ozolaines varētu atbraukt uz Latviju, kur viņus uzņemtu Bauskas zontas.
Taču Sabiedrības integrācijas fonda atbilde bija noliedzoša, abi projekti nav atzīti par nozīmīgiem, lai saņemtu fonda finansiālo atbalstu.
Kopā ar mongoļiem
Solveiga tomēr nolēma braukt uz Sibīriju par savu naudu. Fonda atteikums mazināja atbildības nastu, nebija jājūtas kādam parādā. Galamērķi Solveiga sasniedza pēc četru diennakšu brauciena ar autobusu, vilcienu, atkal autobusu un mašīnu. Ceļā pavadītas 62 stundas, vienu dienu, gaidot vilcienu, nācās uzkavēties Maskavā, vēl vienu Omskā.
Solveiga stāsta: “Visur mani sagaidīja mīļi un jauki cilvēki. Maskavā tā bija ģimene, kura, Latvijā esot, regulāri apmetas mūsu viesu namā “Baltā māja”. Maskava tajā laikā gatavojās Uzvaras svētkiem, tas bija jūtams gan sakoptībā, gan cilvēku noskaņojumā.
Uz Omsku izbraucu no Jaroslavļas stacijas ar vilcienu, kura galamērķis bija Ulanbatora Mongolijā. Ejot pusdienot uz restorānvagonu, izgāju cauri pieciem vagoniem, kuri bija pārpildīti ar ceļojošiem mongoļu tirgoņiem. Katrā pieturvietā, cits citu apsteidzot, viņi ar milzu somām pārsteidzoši veikli lēca laukā andelēties.”
Omskā Solveigu sagaidīja latviešu biedrības priekšnieks Andris Tupesis. Viņš Sibīrijā piedzimis izsūtīto ģimenē. Omskas iedzīvotāji gatavojušies 1. maija un Uzvaras dienas svinībām. Andris parādījis Solveigai avīzi “Novoje Omskoje Slovo”, kurā bija publicēta diskusija “Boikots Baltijas nacistiem”. Tajā piedalījās Andris Tupesis, kāds vēsturnieks, armijas rezerves apakšpulkvedis un nacionālo attiecību speciālists no Krievijas. Andris Tupesis nebija ielaidies nepatieso apgalvojumu atspēkošanā, vienīgi uzsvēris, ka valstī, kur dzīve ir laba, vienādi klājas gan krieviem, gan latviešiem un pretēji. Savukārt Solveiga secinājusi, ka Omskā dažādu tautību cilvēki saprotas labi. Atpakaļceļā tur gadījās būt tieši Uzvaras dienas svinībās. Tajās piedalījās arī nacionālās biedrības: tatāri, kazahi, armēņi, latvieši un citi. Varēja nopirkt amatnieku darbus, cienāties pie armijas virtuves, visi bija ļoti sirsnīgi.
Ciematā ozoli neaug
No Omskas Solveiga ar autobusu brauca uz rajona centru Taru. Tur viņu sagaidīja mūspuses meitene Kristīne ar šoferi Leonīdu un aizveda uz Kurļano Dubovku – Kurzemes Ozolaini. Starp citu, tur nav neviena ozola. Daudzas zīles ir liktas zemē, Kristīne vedusi arī no Latvijas, taču tās nav dīgušas.
Ciemata vienīgajā ielā ir koka mājas. Kristīne dzīvo namiņā, kura īpašnieki miruši. Kad aizbrauks brīvprātīgā skolotāja, ir iecere izveidot tur muzeju. No ķieģeļiem ciemā celtas tikai divas ēkas – vienā saimnieko turīgākais ciemnieks Prede (kādreiz bijis Priede!), kuram pieder gateris, bet otra ir sākumskola. Tajā mācās septiņi skolēni, strādā viena skolotāja un Kristīne. Ciemā ir klubs, kur iekārtots latviešu kultūras stūrītis. Dažiem pie mājas ir satelītuztvērēji, kādam ir arī dators, bet interneta pieslēguma tur nav un arī mobilie tālruņi nedarbojas. Lielākā daļa iedzīvotāju ir pensionāri.
Ir radinieki Bauskā
“Atbraucu aprīļa pēdējā dienā, nākamais bija 1. maijs – svētku diena. Izstaigāju ciematu un biju drusku tā kā vīlusies – daba tāda kā Latvijā – līdzenums. Latviešu ciemats atrodas taigas sākumā. Pabiju vietējā kapsētā, kur uz plāksnītēm daudz latviešu uzvārdu.
Visas ciema tantes Kristīne ciemos uzlūdza 2. maijā. Tas bija aizkustinošs brīdis, jo cilvēki tur ļoti sirsnīgi, vairākas sievietes runā labā latviešu valodā. Nejauši noskaidroju, ka vienai no sastaptajām latvietēm Bauskā dzīvo radinieki.
Katra no viņām nāca pie mums ar savu cienastu. Tā notiek, ne tikai ciemos ejot. Gaļu, pienu, biezpienu mums nesa katru dienu. Kristīne apgalvoja, ka līdzīgi ļaudis rīkojoties visu laiku.
Ciemnieki lielākoties pārtiek no naturālās saimniecības, centrā ir arī viens veikals. Lielā cieņā ir pašbrūvētais, ko izmanto arī, lai norēķinātos par palīdzību un pakalpojumiem,” stāsta Solveiga.
Mācās adīt un izšūt
“Nākamajā dienā sāku strādāt skolā, kur Kristīne visas savas stundas bija atvēlējusi man. Pēcpusdienās pie manis nāca pusaudži un tantes. Jaunajām meitenēm mācīju šūt pērļu vainagus, mazie pina jostiņas, tantes mācījās adīšanu, izmēģināja dažādu rakstu veidošanu. Interesi viņās izraisīja padoms, kā cimdu galos izveidot bārkstiņas, uzadīt čības. Vidējās paaudzes sievas mācījās izšūt un izrotāt blūzes. Interese un vēlēšanās kaut ko iemācīties bija patiesa.
Gandrīz katrs Kurzemes Ozolainē satikts cilvēks man vaicāja, kāpēc esmu atbraukusi, kāda ir dzīve Latvijā. Jāteic, savs priekšstats viņiem ir, piemēram, par to, ka te ļoti nemīl un apspiež krievus. Tā raksta avīzes, stāsta radio, televīzija. Pārliecināt par pretējo ar vārdiem vien ir grūti, tāpēc gribas, lai jaunieši atbrauc uz Latviju un paši redz, kā mēs dzīvojam. Vairākus esmu ielūgusi pie sevis ciemos jau šajā vasarā. Izjutu arī to, ka Latvijas palīdzība Sibīrijas latviešiem radījusi ilūziju, ka mums te ir paradīze, ka esam tik pārtikuši, ka nav, kur naudu un laiku likt.
Atceros rītu, kad man ļoti agri bija jāpošas atceļam, lai brauktu uz Taru. Katrs ciematnieks centās man kaut ko dāvināt – lakatiņu, svecīti, gabalu kūpināta speķa. Šajās lietās un nepieciešamībā dot kaut ko no sevis izjutu lielu sirsnību pret sevi kā sūtni no viņu sentēvu dzimtenes,” tā S. Ikerte.
