Gadsimtu un tūkstošgadu miju Radītājs iekārtojis klusā laikā – tumsas un gaismas cīņa, moderni izsakoties, ir tikai virtuāla.
Gadsimtu un tūkstošgadu miju Radītājs iekārtojis klusā laikā – tumsas un gaismas cīņa, moderni izsakoties, ir tikai virtuāla. Taču cilvēks, radības kronis, šo klusumu ir apaudzējis ar trokšņiem, lai pats sevi pārliecinātu, ka dabā notiek kaut kas svarīgs. Izgudrotas acis un prātu apžilbinošas raķetes, sprāgstošas petardes, kas arī tūkstošgadu pārejā ne vienam vien sagādājušas invaliditāti.
Vēlēts svētkos iekšēji sakārtoties. Diemžēl daudzi netiek sev klāt vai sevis vien viņiem nepietiek. Psihologi šo nepietiekamību nosaukuši par svētku depresiju. Esmu pārliecinājusies, ka jebkādai depresijai ļoti palīdz sīkas nebūšanas, piemēram: ja Rātslaukumā pirmssvētku tirdziņā pirktās svecītes kūst, nevis deg, tirgū iegādātajos zemnieku saimniecības kviešu miltos maisās sakaltušas mitruma plēksnes, «Kaijas» šprotēm izteikta noilguma piegarša un aromāts un visbeidzot – gadu mijas pussaldā šampanieša pudelei marķējumā solītā korķa (no labākajām korķa koka šķirnēm) vietā iesēdināts parasts plastmasas aizbāznis. Kad tas viss sagadās vienlaikus, tu kļūsti sakārtots, atgriežas smaids un dzīvei atkal ir jēga.
Kaut ko līdzīgu, tikai citās dimensijās, laikam ir piedzīvojis Andris Šķēle, kad viņa politiķa karjerā gadījās klupiens. Ekspremjers uzrakstījis amizantu grāmatiņu «Sveiks, kurmi!» pateicībā par šo viltīgo dzīvnieciņu uzticību viņa dārzam.
Gadu mijā veicās mūsu drošības sargiem. Pēc petardes spridzinātāja, 14 gadu veca puikas, notveršanas, kurš savainoja bērniņu daudzstāvu nama dzīvoklī Rīgā, vēl viens panākums. Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš paziņoja, ka uzņēmēja Daiņa Peimaņa slepkavības lieta faktiski esot atklāta – apcietinātas piecas personas, kas tiekot turētas aizdomās. Tas gan vēl jāpierāda, turklāt jau ziņots, ka šāvējs nošauts, bet nozieguma «pasūtinātāji» jau aiz robežām… Lieta acīmredzot paliks aizklāta.
Puiciskās izrīcības mūsu televīzijas kanālos turpinās, t. i., cenšanās nosegt vienam otra saistošākos raidījumus. Programmu kārtotāji tik ļoti aizrāvušies, ka nav pamanījuši cietušos – savus skatītājus. Šī paša iemesla dēļ Jaungada naktī redzēju tikai tūkstošgadu balli. Tā bija remdeni nogurdinoša, uz vienu mērķi virzīta – gada cilvēka, Valsts prezidentes V. Vīķes-Freibergas, nosaukšana un cildināšana. Spraigumu uzturēja vienīgi programmas vadītājs Gundars Āboliņš. Viņš arī bija mans gadu mijas cilvēks.
Pareģi lēš, ka 21. gadsimtā turpināšoties progress, īpaši dzīvības jautājumos. Bērnus varēšot pasūtīt kā tortes, kādus vēlas. Tikšot mainīts nāves gēns, kas mītot katrā no mums. Valdošā planēta Jupiters palīdzēšot attīrīties no tiem, kuri «sasmērējušies». Absolūtas laimes laikmets gan neesot reāls.
Pēdējo apgalvojumu apstrīd ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis, vismaz attiecībā uz Latviju: kad privatizācijas process būs beidzies, valstī iestāsies miers un ekonomikas augšupeja. Īsi, atklāti un nepārprotami.
