Apnicis man šo pasauli lāpīt, jo tik un tā desmitniekā nespēju trāpīt. Dzird valdībā vienas gaudas, nekam vairs nepietiek naudas – ne skolotājiem, ne bojātiem ceļiem.
Apnicis man šo pasauli lāpīt, jo tik un tā desmitniekā nespēju trāpīt. Dzird valdībā vienas gaudas, nekam vairs nepietiek naudas – ne skolotājiem, ne bojātiem ceļiem. Vai rudenī būs, ko galdā likt veļiem? Bet gads nebūs apvēlies sānis, kad dzims vēl viens simts miljonāru.
Radio klausies vakarā, rītā – Latgalē vēl arvien līņā. No krastiem izkāpušas pat mazākās upes, un ministram Rozem vienas vienīgas rūpes. Vai Latgales zemnieks vairs pagūs ko sēt, vai to pašu tupeni izaudzēt? Ministrs rūpīgi ar lupu pētīšot un tikai izmantojamo zemi ar subsīdijām svētīšot.
Valdošā saimē atkal radusies plaisa. Ministre Āboltiņa kaut ko ņēmusi no gaisa un apmelojusi Rīgas apgabala taisno tiesu par korupciju, nevis slimu miesu. Tiesneši neaizgāja pat uz savu konferenci ar aizvainojumā paceltu inteliģenci. Kalvītis ministri norāja vēstulē maigi, Solvitai tikai sasārta vaigi. Seku par aizrādījumu nebūšot nekādu, tādējādi glābjot koalīcijas ādu.
Atbildīgi darboņi tagad meklē vainīgos, kuri pirms septiņiem gadiem sataisījuši robežlīgumu kaitīgo, ka nu nezina, ko ar to darīt. Parakstīs šodien. “Tas pret Satversmes garu,” kāds teiks parīt. Dombrovsku Valdis viedais kolēģu šaubas kliedē: mēs no Krievijas negribam neko, tikai pasargāt savējo.
Mēs Abreni neņemtu, pat ja to dāvinātu, sacīja prezidente, it kā guvusi tautas mandātu. Kāpēc tad radio stundu tērēja laiku – runāt, tikai lai nolaistu tvaiku?
Zināms, ka ANO galvenais gans, melnīgsnējais Kofe Annans, vēl pēdējo gadu pie stūres. Drīz sāksies citu valdīšanas tūres. Aizdomas, ka Vaira Vīķe varētu vadīt pasaules valstu lielāko dīķi. Spēka vēl gana, iet pāri malām. Viņa pati savas laimes kalēja.
Kas tās mazākumtautības tādas, nu valdībā vienojušies, tā rādās. Konvenciju liks Saeimā uz galda, lai vienprātība visās frakcijās valda un Eiropas Savienība Latviju par piemēru ceļ un valstsvīrus par kavējumu nenopeļ. Ko katrs no ratifikācijas gaida, nav īsti zināms – cik tīksmes tā radīs, cik naida.
“Bankas Baltija” likvidatori, acīgi vīri, sarēķinājuši Latvijas Bankas vainu tīri – 180 miljonu latu gribētu no tās grābt, noguldītāju vai, ticamāk, pašu likvidatoru nabadzību glābt.
Valdība steidzina Saeimu balsot par konstitucionālo likumu, lai Francijai rādītu paraugu tīkamu. Tas nekas, ka kļūdu kā sunim blusu un tauta ar’ neziņā cieš klusu.
Izpērkot Rozes grāmatnīcā kolēģu dāvanu karti, domas klājās kā ielāpi – kārtu kārtām. Mani tā aizrāva mīļotā karoga krāsa un zaļganā zeltītu trīszvaigžņu māsa, ka Latvijas vēstures grāmata ilgotā paņēmusies bija krievu valodā. Galu galā viss nokārtojās, un “Latvijas vēsture”, kam tīkama, kam ne, nu man ir mājās.
Aukstās lietus peļķēs slapst kurpes, bet mazdārziņos aizziedējušās tulpes. Rundāles pils parkā Holandes puķu tāds klāsts, ka tūristi nespēj aiziet no daiļuma rastā. Kas tad notiks, kad saziedēs rozes un katra savā skaistumā pozēs?
Pēc Vasarsvētkiem pasaule tapusi koša, acīs tās zaļums līdz reibumam kož. Drīz meitenes baros kā tauriņi lidos un iekritīs jaunības rūgtenos ziedos. Ātri paies Ziedoņi, Dzidras un Arņi, skaties, klāt atkal tik gaidītie Jāņi.
Gribējās šoreiz, ja ne labāk, tad citādāk, vārdus sakārtot skanīgāk. Ja mūžīgā nopietnībā grimstot un bēdās, cilvēkiem neraža ejot pa pēdām.
