Pašlaik jūtos kā zem milzīga ceļa ruļļa pakļuvusi, kas nupat, nupat pārvelsies pāri un saspiedīs. Globāla domāšana un globāla darīšana – modes kliedziens, kas noslāpē jebkuru vaidu.
Pašlaik jūtos kā zem milzīga ceļa ruļļa pakļuvusi, kas nupat, nupat pārvelsies pāri un saspiedīs. Globāla domāšana un globāla darīšana – modes kliedziens, kas noslāpē jebkuru vaidu. Tāpat kā mēs saminam un iznīcinām to radību, kas nespēj pacelties no zemes.
Cik liels un nozīmīgs ir katrs pilsonis, kad tas jāatvilina līdz vēlēšanu iecirknim! Vai gan citādi viņa apmuļķošanai partijas tērētu simtus un tūkstošus atkarībā no deputātu ranga? Un cik mazvērtīgs viņš kļūst, kad vēlēšanas pagājušas! Tik mazvērtīgs, ka viņa 800 reižu pavairots viedoklis nav pat pieminēšanas vērts, kad notiek, piemēram, veselas pilsētas “degvielizācija”.
Dienu pirms pilnmēness nakts Bauskas Dome atbalstīja ieceri (kāds maldinoši maigs vārds izdomāts!) būvēt degvielas uzpildes stacijas (DUS) pilsētas viducī. Zemapziņā gruzd neaizskaramības salīdzinājums ar laika atstarpi: komunisms un privātīpašums. Tā kā slepenība ir visu darījumu garants, var gadīties – pēc gadiem pēkšņi uzzināsim, ka Latvijas zeme ir viens vienīgs privātīpašums, un lielsaimniekam būs vienalga, kas viņam zem kājām pīkst.
Vairāku gadu pīkstēšana par algu paaugstinājumu pedagogiem, policistiem, kas gatavo nākotnes pilsoni vai kaut cik cenšas nosargāt mūsu drošību, beigusies ar mierinājumu – pagaidiet vēl līdz nākamgadam. Bet nākamgad, kā zināms, būs 9. Saeimas vēlēšanas un tad ēsmai piemetīs pa desmitniekam pie algas. Vēl par agru, līdz nākamajam rudenim var piemirsties.
Tuvu piepildījumam ir Valsts prezidentes V. Vīķes-Freibergas vēlme NATO valstu galotņu saietu nākamgad rīkot Rīgā. Tad, lūk, atkal pasaulē skanēšot Latvijas vārds. Jautāts, cik miljonu latu Eiropas Savienības nabadzīgākai valstij izmaksās solītās drošības garants, iekšlietu ministrs Ē. Jēkabsons žurnālistei B. Strautmanei LTV raidījumā “Valsts pirmās personas” atbildēt nevarēja – par to esot pāragri runāt. ASV prezidenta Dž. Buša vizītes drošības tēriņš – divi miljoni latu – būs jāreizina vismaz ar divciparu skaitli. Drošības sargātāju kantori tā arī paliks par padomju laika tehniskā aprīkojuma muzejiem – no rakstāmmašīnām līdz dermantīna krēsliem.
Plašsaziņas līdzekļi atkal stāstīja par kapu demolēšanu. Šoreiz Valmieras pilsētas kapsētā, kur izrauti vai nolauzti arī Latvijas brīvības cīnītāju baltie krusti. Otrdienas vakarā pusaudžu bariņš ar baltām plastmasas pistolēm tēmēja un arī trāpīja Bauskas luterāņu draudzes namiņa logos. Atzīstos, neuzdrošinājos aizrādīt, jo lūst ne tikai krusti.
Divus inkasatorus Rīgā nopļāva laupītāja lodes. Guvums bijis trīs tūkstoši latu. Pa gadiem izretinātie šāvieni atgādina par cilvēka niecību un varas nespēju ierobežot ne ieročus, ne šāvējus, arī alkatību ne.
No smagu pārdomu pekles reizēm mūs izrauj valsts pārstāvju panākumi kultūrā un sportā, arī atmiņas – 1991. gada 21. augustā Saeima pieņēma lēmumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Prieks par uzvarai pielīdzināmu neizšķirtu rezultātu futbola spēlē starp Latviju un Krieviju. Un blakus – sēru vēstis. Mūžības ceļā devušās sirdsapziņas dzejniece, Nobela prēmiju nesagaidījusī Vizma Belševica, un, šķita, mūžam nemirstīgā aktrise Elza Radziņa.
Taisnība Agatai Kristi: “Jā, gadās, ka dzīve ir skumjāka par visskumjāko grāmatu.” Bet tas taču nenozīmē, ka rokas jānolaiž bezspēcībā. Arī par savu pilsētu vēl ir iespēja pastāvēt, liekot manīt, ka “pūlis” ne vien šaubās un kļūdās, bet arī domā.
