Liktenim tā labpaticies, ka mūsu nozīmīgākie svētki ir miglainajā, lietainajā veļu mēnesī un tiem ir nedaudz mārtiņrožu smeldzīgā rūgtenuma.
Liktenim tā labpaticies, ka mūsu nozīmīgākie svētki ir miglainajā, lietainajā veļu mēnesī un tiem ir nedaudz mārtiņrožu smeldzīgā rūgtenuma. Varbūt arī tāpēc, ka pa vidu 1918. gada 18. novembrī iegūtajam valstiskumam bijuši 50 okupācijas gadi, bet cerība “visi kopā, kaut vai pastalās” sabruka pie pirmajām krustcelēm, kur patriotisms un ideja sadūrās ar nodevību un alkatību.
Pagājusī pirmdiena bija starptautiskā Laipnības diena. Atgādināja, pačaloja, un atkal pieres saraucās grumbās. Varbūt tomēr labāk netīkams, bet atklāts raupjums nekā amerikāniski samocīts, iestudēts smaids. Acīs – tur visa patiesība.
Uzjautrinošs bija Krievijas vēstnieka Latvijā Viktora Kalužnija “atklājums”, ka viņa valsts tapusi tikai 1991. gadā, tāpēc nekādas atbildības par to citu Krieviju, kas parakstīja miera līgumu ar Latviju 1920. gadā un izdarīja noziegumus pret cilvēci vēlāk, neesot.
Domāju, ka pati laipnība staro to 9. Saeimā neievēlēto deputātu sejās, kuri saņems pabalstu trīs mēnešu algas apmērā un ar t. s. “mīksto” mandātu turpinās sēdēt Saeimā to izcilāko tautas priekšstāvju vietās, kas pārcēlušies uz ministru kabinetiem.
Varētu pasmaidīt par to nabaga britu, kas bija apčurājies naktī pašā Rīgas centrā, ja vien tas nebūtu noticis pie… Brīvības pieminekļa. Un kas par to? Viņš varētu jautāt. Nav jau Baltais nams Vašingtonā vai Brīvības statuja Ņujorkā.
Pozitīvismam beidzoties, pat kultūras ministrei Helēnai Demakovai sadrūmis vaigs. Pirmkārt, viņa esot izmisumā, kur likt runājošās galvas, kas priecēja frančus Latvijas kultūras dienās. Varbūt tās varētu vadāt pa Latvijas novadiem kā Laimes lāci “Sūnu Ciema zēnos” pozitīvisma uzlādēšanai, slavinot attiecīgu deputātu, vietvaru vai pat izcilāko sētnieku. Otrkārt, ministrei nevarētu patikt Nacionālās operas un baleta teātra orķestrantu prasība divkāršot algas. Solītos piecus gadus nevarēšot sagaidīt. Ja ne, streikošot. Kāpēc gan to nedarīt, ja, spriežot pēc prēmijām un pabalstiem augstām amatpersonām, valstij naudas līdz kaklam.
Ceturtdien bija vēl viens starptautiski pieminams notikums – Iecietības diena. Te nu latvietim neko nevar pārmest. Pietiek redzēt “Panorāmā”, kā, piemēram, Polijas pārstāvis ES Parlamentā nevis runā, bet vārdus izšauj, savas valsts intereses aizstāvot, lai nolaistos rokas it kā mūžīgi par kaut ko vainīgu latviešu bezspēcības priekšā. Nu jau esam gatavi 32 miljonus latu maksāt ebreju kopienai Izraēlā par bijušajiem īpašumiem, kam nav atradušies mantinieki. Iesaku izlasīt advokāta Andra Grūtupa interviju “Latvijas Avīzes” 15. novembra numurā. Tad arī uzzināsit, cik pamatots ir šis valdības iecerētais dāsnums.
Ienākumu un mantas deklarēšanas likums tā nepilnību dēļ atlikts uz gadu. Varbūt pat uz ilgāku laiku, jo Latvijā vēl ir, ko ņemt un dalīt pa vecmāmiņu un vectētiņu kontiem. Tikai priekšvēlēšanu triks bijis arī 8. Saeimas steigā pieņemtais lēmums par ienākuma nodokļa ievērojamu samazinājumu fiziskām personām – individuālo uzņēmumu, zemnieku un zvejnieku saimniecību īpašniekiem un individuālajiem komersantiem.
“Dienas” 17. novembra pielikumā “Kultūras Diena” Pauls Raudseps jautā, kāpēc aizmirsts kāds ļoti svarīgs notikums – latviešu nacionālās idejas 150 gadu jubileja. 1856. gadā Krišjānis Valdemārs pie savas istabiņas durvīm Tērbatas universitātē piesprauda visslavenāko vizītkarti latviešu vēsturē: “Krišjānis Valdemārs, camerāliju students, latvietis”. Sava daļa lepnuma pienākas arī mūsu novadam, jo, kā liecina Dr. A. Zandberga “Atmiņas par Krišjāni Valdemāru” (Rīgā, 1928, autora apgādībā), šis lepnais latvietis pirms uzņemšanas Liepājas ģimnāzijā (1849) strādājis par pagasta rakstvedi Bērstelē.
