Pilsrundāles bibliotēkas lasītāju klubs pagājušajā mēnesī tikās ar priesteri, Bruknas Kalna Svētību kopienas garīgo tēvu Andreju Mediņu.Trīs stundas klausījāmies dzīvesstāstu, jo Andrejs Mediņš dalījās ar mums, neslēpjoties aiz glītiem un pārdomātiem vārdiem, neizskaistinot pārdzīvoto bērnībā un Afganistānā.Katram savs atspēriena punktsTikšanos Andrejs Mediņš sāka ar jautājumu – kas Rundālē ir tāds, ar ko varat sevi identificēt? Daži atbildēja, ka tā varētu būt Rundāles pils. Uz to A. Mediņš iebilda, ka ne jau pilis ir latvieša identitāte, tās ir radītas citu ambīciju apmierināšanai. Vidē, kurā cilvēks dzīvo, ir vajadzīgs atspēriena punkts. Arī viņš ir meklējis šādus punktus.«Tērējam sevi niekos un lietās, esam pieraduši pie meliem un populārās atrunas – man nav laika. Jūtamies tik svarīgi savos amatos, dzīves norisēs, ka nav laika apciemot mammu, tēti, piezvanīt draugam, satikt tuvus cilvēkus. Taču ģimene ir vissvarīgākais, tā cilvēkam var dot spēku un izturību,» uzsver priesteris A. Mediņš. Viņam «patīkot» bēres, jo tajās var redzēt liekulību un izrādīšanos caur skaistiem vārdiem, dārgām puķēm un vainagiem. Taču viņā vienmēr gruzd jautājums šiem cilvēkiem: «Cik bieži apciemoji aizgājēju dzīvu? Cik bieži teici, ka mīli, apskāvi vai pažēloji?» Diemžēl visbiežākā atbilde ir aizbildinājums, ka nav laika. «Laiks nepieder mums, un mūsdienās cilvēki nemirst tik daudz no slimībām, kā no vientulības, kad vistuvākajam nav bijis laika saskarsmei un mīlestībai,» tāda ir priestera atziņa. Māte un viņas meitasOliņtanti mācītājs saticis savas garīgās prakses laikā, braucot iepazīties ar draudzes locekļiem. Šī Oliņtante Andreju nosaukusi par traku, jo kurš mācītājs tagad braukā pa mājām?! Andrejs Mediņš uzskata, ka jāiepazīst sava draudze nevis baznīcā, pēc dievkalpojuma paspiežot roku, bet mājās, satiekot katru.Tā viņš ticies ar Oliņtanti, trīs pieaugušu meitu māti, kura dzīvo mežmalā. Meitas satiek reizi gadā, bet mazbērnus neredz vispār. Stāsts pazīstams, vai ne? Pēc apciemojuma Andrejs Mediņš devies pie vistuvākās meitas, kura strādā tikai astoņu kilometru attālumā no mātes dzīvesvietas. Priesteris atrada vārdus, sakot, ka meitai ir vislabākā mamma pasaulē. Jau vakarā meita aizbraukusi pie mammas, otra meita piezvanījusi, bet trešā ar bērniem brauks ciemos. Uz to Oliņtante tik noteikusi: «Jūs, mācītāj, esat brīnums!» Satikšanās prieks vairo mūsu dzīvesprieku un dzīvotgribu. Vai ir kas svarīgāks? A. Mediņš satiekas ar daudziem un līdzīgus gadījumus piedzīvo ik dienas. Viņš ir pateicīgs savai ģimenei, kurā bija astoņi bērni un jau bērnībā ieaudzināta mīlestība un darbaprieks. No Afganistānas – ar apsolījumuTālāk sekoja stāsts par Afganistānu un tur piedzīvoto. Kaut ko tik atklātu nebija nācies dzirdēt. A. Mediņš bijis ievainots sešas reizes, viena lode jo-projām atrodas viņā. Tad viņš lūdzis Dievam palīdzību: «Nezinu, Dievs, ko gribi no manas dzīves, bet, ja no šī brīža manī nebūs nevienas lodes, šķembas, gāzes, tad noteikti kļūšu par priesteri.» Sekojusi visnežēlīgākā kauja, kurā Andrejs zaudējis biedrus, no 600 zaldātiem dzīvi, bet daudzi sakropļoti, palikuši tikai kādi 30. Viņš jutis paļāvību, cerību un mieru, laimīgi atgriezies mājās, ar ticību sirdī un apsolījumu Dievam.Lai pārvarētu sevi, A. Mediņš ik pēc diviem gadiem dodas misijā uz Kalkutu Indijā, lai koptu spitālīgos jeb lepras slimniekus, kā to darījusi Māte Terēze. Viņas citāti ar krītu rakstīti uz betona sienām un likuši A. Mediņam mācīties apvaldīt savas cilvēciskās vājības, jo «šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību».A. Mediņš atcerējās kādu situāciju, kad viņam slimnieks bija jānes uz dušas telpu, lai apmazgātu. Viņš atcerējies Mātes Terēzes sacīto: «Nemēģini nevienā cilvēkā ieraudzīt cilvēku, jo tas, ko tu redzi šajā cilvēkā, ir Jēzus.» Tā izdevies pārvarēt riebumu. Kalkutas pieredze iemācījusi, ka nevajag braukt tieši uz Indiju, lai palīdzētu nabagiem un slimajiem. Tepat arī ir kāds, kuram vajadzīga mīlestība. Ja spējam kādam palīdzēt, mūsu sirdīs ir ienākusi mīlestība.Atvērt baznīcasJautājām priesterim, kā sadzīvo vairākas konfesijas vienā baznīcā, kā atšķiras luterāņi no katoļiem, jo Dievs jau ir viens. A. Mediņš atbildēja, ka katoļiem jau izsenis ieaudzināta milzīga mīlestība pret savu baznīcu, viņi ir dievbijīgāki, un tā ir katra katoļa goda lieta – kalpot savai baznīcai. Te viņš atcerējās Sesavas baznīcā sen piedzīvoto pārsteigumu – uzrakstu uz izlauztajām durvīm: «Mīļie draudzes locekļi, lūdzu, savāciet 30 rubļu mācītāja ģimenes uzturēšanai. Citādi slēgšu šo draudzi un noņemšu jums mācītāju.» Cits piemērs ir no Dundagas, kur baznīcu no vandaļiem un huligāniem nosargāja divas māsas. Mainoties varām, priekšnieks vēlējās māsām pateikties ar naudas balvu, bet pret to sacēlās viss pagasts – vai vecmeitām vajag dot naudu, labāk to ieguldīt baznīcā! Vai tā ir dievbijība?Lai cilvēki atgrieztos pie Dieva, baznīcām vajadzētu būt atvērtām visu diennakti. «Jūsu Mežotnes baznīca iet postā. Esmu tur vairākas reizes bijis. Svarīgāka par naudu ir ticība, mīlestība uz Dievu. Tur varētu izveidot vasaras baznīcu, kas būtu kā oāze draudzei,» iesaka Andrejs Mediņš.Ar alkoholiķiem nevajag čunčinātiesAizrunājāmies arī par atkarībām, jo alkoholisms mūspusē ir vislielākais posts. Kā ar to tikt galā? Atbilde mūs pārsteidza. «Izmest ārā to žūpu! Pārraut tās nabassaites, mīļās mammas! Ko jūs čunčināties ar 25 gadus veciem dēliņiem? Kāpēc viņus barojat, pērkat kārtējo pudeli, ļaujat gulēt tīrā gultā? Kāpēc sievas cieš pazemojumus un kaunas no kaimiņiem? Šiem cilvēkiem jāsaņem sitiens, vienu dienu jāpaliek bez pudeles, ēdiena, pajumtes, tikai tad kaut kas varēs mainīties. Nerisiniet vīru un dēlu problēmas, nekontrolējiet viņus, nesmacējiet ar savu mīlestību pieaugušus cilvēkus!»Vaicājam arī, kā pareizi lasīt Bībeli. Andrejs Mediņš uzskata – Bībeles svarīgākā vēsts ir, ka Dievs runā caur mums ar mums. Tā ir Tā Kunga valoda uz mūsu sirdīm. «Dievam ir sava vēsts. Atverot to, jūs varat lūgt, lai Dievs dod savu gudrību saprast to, ko viņš vēlas pateikt. Nevajag Bībeli ielikt plauktā kopā ar citām grāmatām, jo, reiz atvērta, tā jau nes savu vēsti, un to vajag lasīt, bet, salīdzinot Veco ar Jauno Derību, jo atbildes slēpjas Jaunajā Derībā,» tā A. Mediņš.30. janvāra vakars pagāja vēja spārniem, un nevienam negribējās doties prom, ja vien tik uzstājīgi nebūtu zvanījis mācītāja mobilais telefons. Kādam noteikti vajadzēja palīdzēt, jo Andrejs Mediņš arī pie mums ieradās, patiesas mīlestības vadīts.
