Sevi jau varu dēvēt par senu «Bauskas Dzīves» darbinieci, žurnālistes arodā nācies piedzīvot dažādas situācijas.
Sevi jau varu dēvēt par senu «Bauskas Dzīves» darbinieci, žurnālistes arodā nācies piedzīvot dažādas situācijas. Līdz šim gan nebija gadījies saskarties ar to, ko vēstīšu šajā slejā. Pieredzējums apliecina arī tautas sakāmvārdu atbilstību dzīves patiesībai – meliem īsas kājas; kad vadzis pilns, tas lūst… un tamlīdzīgi.
Vadža lūšanu veicināja it kā nejaušība. Kolēģis no semināra atveda laikrakstu «Talsu Vēstis». Ieinteresēta to pārlūkoju, jo avīzē strādā vairāki man pazīstami žurnālisti. Pārsteigta apstājos pie vienas no publikācijām, jo tieši tādu virsrakstu un tādu pašu tekstu biju jau rīta pusē lasījusi kādā no redakcijas pastā esošām vēstulēm. Pirmo mulsumu pārvarējusi, sameklēju vēstuli un salīdzināju ar publikāciju Talsu laikrakstā. Precīzā visu vārdu sakritība lika izdarīt šokējošu secinājumu – Bauskas rajona iedzīvotājs, kurš droši vien abonē Talsu avīzi, pārraksta no tās publikācijas un ar savu parakstu kā savus garadarbiņus sūta uz «Bauskas Dzīvi». Sazinājos ar kolēģiem Talsos, pa faksu nosūtīju vēl dažas vēstules, kas bija iepriekš redakcijā saņemtas, un atbilde bija apstiprinoša. Kolēģe Ilze Kārkluvalka, kura senāk dzīvoja Bauskā, strādāja redakcijā un kuru mūsu laikraksta lasītāji dro- ši vien atceras kā Ilzi Zariņu, vienā vēstulē atpazina pa- šas rakstītas pārdomas par sava dēla izlaidumu, citā – viņas ārštata autores sacerējumu.
Vēstuļu rakstītājs samērā ilgu laiku tika sūtījis savus garadarbus uz mūsu redakciju. Laikam dzīvoja ilūzijā, ka viņa pārkāpums netiks atklāts. Bet – meliem taču īsas kājas, agrāk vai vēlāk, bet krāpnieki iekrīt. Viņš pats atvainojās avīzei, bet par pārkāpēju sevi neuzskata, esot tikai gribējis laikrakstu informēt…
Intelektuālais īpašums sabiedrībā joprojām netiek apzināts kā īpašums, kura piesavināšanās būtu zādzība. Tos, kas paņem bez atļaujas cita automašīnu, naudu vai mobilo tālruni, mēs dēvējam par zagļiem, bet tos, kas ar savu vārdu pārraksta citu sacerētas publikācijas vai kā savējos pārdod citu mākslinieku veidotus dizaina izstrādājumus, par zagļiem nesaucam. Bet viņi tādi ir. Autortiesību aizsardzības jomā arī likumdošanā ieviesti papildinājumi, pagaidām gan vairāk tikai mūzikas autoru aizsardzībai.
Diemžēl šis gadījums vairo arī neuzticību. Ar lielām aizdomām tagad skatām un lasām katru redakcijā iesūtītu rakstu rindu. Ja nu atkal kāds pārraksta kādu grāmatu vai avīzi? Nejauka ir neuzticēšanās cilvēkiem, nejauka… Un ne visai jauka ir atziņa, ko izlasīju kādā grāmatā: viss var kļūt labāks, – vienīgi cilvēks ne. Negribas tam ticēt, tomēr dzīvē tā notiek.
