Zemkopības ministra Ata Slaktera tēvs, Codes pagasta zemnieku saimniecības «Mālnieki» agronoms Jānis Slakteris, visu mūžu ir kalpojis dabai.
Zemkopības ministra Ata Slaktera tēvs, Codes pagasta zemnieku saimniecības «Mālnieki» agronoms Jānis Slakteris, visu mūžu ir kalpojis dabai.
Taču bez pārvietošanās līdzekļa viņš nekad nav izticis. Arī pašlaik J. Slakteris katru dienu sēžas automobilī, lai dotos aplūkot tīrumus. Visbiežāk viņš brauc ar «Chevrolet Blazer», ko zemnieku saimniecība iegādājusies kā lauku apgaitai vispiemērotāko auto. Pašam savs braucamais J. Slakterim bijis 70. gadu vidū – tumši zils 1. modeļa žigulis. To viņš pārzinājis kā «piecus pirkstus» – pratis izjaukt un «sastellēt» no jauna, taču jaunlaiku transporta līdzekļiem agronoms baidoties pat zem motora pārsega paskatīties…
Savulaik viņam visā pagastā pirmajam un vienīgajam bija motocikls. Tagad gandrīz visiem ir kāds pārvietošanās līdzeklis (J. Slakteris smej, ka Atmoda latviešiem atnesusi brīvi pieejamas košļājamās gumijas un… automobiļus), taču ne katram pieder tik daudz ar transporta līdzekļu vadīšanu saistītu piedzīvojumu kā Jānim Slakterim.
Ugunsdzēsēju trešās maiņas šoferis
Pirmo reizi pie stūres sēdos 1946. gadā. Toreiz mācījos tehnikumā Saulainē un mūs, trīs puišus, aizkomandēja uz «Kurzemes katlu», lai no vācu armijas atstātajiem dzelžiem izvēlamies kādu tehnikumam derīgu automobili. Viss jau tur bija izlaupīts. Kaut ko salasījām, salikām kopā, taču, mājup braucot, miliči mums mašīnu atņēma… Devāmies atpakaļ un sākām visu no gala. Arī otro braucamo mums konfiscēja. Vismaz mēnesis pagāja, kamēr atvedām savai skolai auto.
Ar tehnikuma «zisu» iemanījos braukšanā, taču tā pa īstam vadīt auto iemācījos armijā. Es dienēju 400 kilometru aiz Polārā loka, ugunsdzēsējos, biju trešās maiņas šoferis. Labi iemācījos braukt, jo mani dienestā «noturēja» piecus gadus… Autovadītāja apliecību ieguvu 1957. gadā.
«Bēgu tāpēc, ka ķēra!»
Kad biju jauns, nekad «neklausīju» autoinspektorus!
1959. gadā kopā ar toreizējā kolhoza «Bauska» priekšsēdētāju Artūru Zosi braucām uz Rīgu pirkt kolhozam motociklu. Nopirkām. Atceļā mūs mēģināja apstādināt autoinspektors. Numura zīmju «mocim» taču nebija! Es «metu motociklu riņķī» un braucu atpakaļ uz Rīgu. Milicis ar savu motociklu dzenas mums pakaļ. Mūsējais bez blakusvāģa, protams, bija ātrāks. «Griezu» pa Rīgu, nepētot, vai sarkans vai zaļš luksoforā. Ik pa brīdim abi ar Artūru skatāmies atpakaļ un smejamies, kā autoinspektors mūs mēģina noķert.
Noķēra ar’. Mūsu braucamajam pēkšņi priekšā nostājās trolejbuss… Nebija, kur sprukt. Aizveda mani uz iecirkni un ielika aiz restēm. Atnāk izmeklētājs un pratina, kāpēc es bēgu. Atbildu: «Bēgu tāpēc, ka mani ķēra!» Paliku bez tiesībām. Ilgi nebraucu tām pakaļ. Man sūtīja pavēstes, aicināja…
Pēc pieciem gadiem aizbraucu. Ieeju republikas galvenā autoinspektora kabinetā, skatos – tas taču mans «ķērājs», uzdienējies… Milicis mani atcerējās ar lielu sajūsmu. «Tas tik bija brauciens!» viņš sacīja. «Atcerieties, cik forši bija, kad es jūs toreiz ķēru?!» Es sacīju: «Atceros gan! Bet kā es no jums muku!»
Dzērušajiem sods bija «mīkstāks»
Padomju gados bija tāds laiks, kad autovadītājam, kurš pārkāpumu izdarīja piedzēries, tas bija vainu mīkstinošs apstāklis; ja bija neuzmanīgs, būdams skaidrā prātā, viņu sodīja divkārt bargi. Es esmu sodīts tikai par ceļa zīmju nepamanīšanu.
Piedzēries neesmu braucis, bet, simt gramu «ieņēmis», gan. Vienu reizi gan to «gramu» bija drusku vairāk – tad es tepat pie mājas grāvī iebraucu…
Ziemā, uzvalkā, grāvī
Vēl vienu reizi grāvī tiku ziemā. Pēc kādām bērēm man no Bauskas uz Vecumnieku pagasta «Klīviem» vajadzēja izvadītāju aizvest. Ceļš slidens, aizputināts. Es toreiz braucu ar jaunu smago mašīnu. Tā slīd uz visām pusēm. Atceļā man garām aizjoņo «skuķis» ar GAZ-53 benzīna vedēju. Domāju, kauns atpalikt, un laižu tikpat ātri pakaļ…
Tālu netiku – biju grāvī iekšā, kupenas līdz vidum. Bet es – uzvalkā… Ne man līdzi lāpstas, ne troses. Gāju uz tuvējām mājām un sadabūju traktoru, kas auto izvelk.
Slēpjas aiz tonētiem stikliem
Džips agronomam ir ļoti piemērots, visām neizbraucamām vietām laukos tieku cauri.
Bet gadās arī kuriozi. Reiz piebraucu pie kāda veikala. Džips melns, logu stikli tonēti un arī izskatās melni. Pārdevēja bailīgi lien no letes apakšas ārā – domājusi, ka bandīti «apciemojuši»…
Kādreiz mani «stopē» meitenes uz šosejas. Apstājos, vai tad man grūti jaunkundzēm pieturēt. Bet viņām jau nekur nevajag braukt. Kā ierauga mani, mūk uzreiz prom! Logi tumši, redzēt jau nevar, kas automobilī sēž iekšā.
Skolotājs bērniem un mazbērniem
Daudziem iesācējiem auto- braukšanā esmu bijis nelegāls instruktors. Autovadītprasmi iemācīju sievai, dēlam un meitai, mazbērniem. Vēl tikai 16 gadu vecajai mazmeitai Vitai nav tiesību, taču viņa mācās braukt.
Man ir stipri nervi, es kļūdīšanos uztveru mierīgi. Pat nepaguvu nobīties, kad Vita klajā laukā gandrīz iestūrēja vienīgajā stabā, kas atrodas lauka vidū…
Man ir kāds svēts princips, mans noteikumu noteikums, ko esmu mācījis bērniem, mazbērniem, – nekad nebrauc virsū citiem un neļauj, lai citi brauc virsū tev. Ja jūtu, ka pa autoceļu «Via Baltica» skrejošiem furgoniem «maisos pa kājām» (lai gan manas mašīnas ātrums 90 kilometru stundā), nobraucu malā un nodomāju – lai jau skrien…
