Jau sen gribu pateikt to, ko domāju. Manī tas sakrājies tik daudz, ka šķiet – nav pat, ko elpot. Ieskatos mūsu «Bauskas Dzīvē», bieži varētu daudz ko atbildēt. Vai tam būtu jēga, jo nekas uz labo pusi nemainīsies.
Jau sen gribu pateikt to, ko domāju. Manī tas sakrājies tik daudz, ka šķiet – nav pat, ko elpot. Ieskatos mūsu “Bauskas Dzīvē”, bieži varētu daudz ko atbildēt. Vai tam būtu jēga, jo nekas uz labo pusi nemainīsies. Beidzot pārdomas izlikt uz papīra mani iekustināja 20. februāra numurā publicētā vēstule “Cik ilgi piedot iesācējiem?” (2. lpp.).
Vispirms gribu teikt: “Cilvēki, atveriet acis un pamēģiniet saprast, kur un kā jūs dzīvojat!” Es sarunājos ar tiem, kas ir izstumti no dzīves, ar vienkāršajiem ļaudīm. Ar tiem, kas visu mūžu ir strādājuši, kam pensijas ir tik mazas, ka vārdu nav, lai par tām runātu. Toties slimības un bads ir visapkārt. Tāpat tiem, kas strādā, vai tā ir alga? Tie visi ir “atkritumi”, kas paliek pāri no miljonāriem. Tas nabadziņš, mazumu saņemot, laimē gatavs kādam zābakus laizīt. Jā, tādu ir pilna pasaule.
Droši vien nomainīsies vairākas paaudzes, kamēr cilvēki apjēgs, kas īsti notiek. Domāt var sākt jau šodien, jo ir pēdējais laiks. Atbildēšu uz jautājumiem, ko vēstulē uzdevusi tās autore.
Manuprāt, Latvija ir kļuvusi visnabadzīgākā ES valsts tāpēc, ka mums nav valdības, kas domā par tautu. Mūs katru sekundi kāds apzog. Naudas ir vairāk, kā vajag, tikai to mums nedod. Paskaties, cik miljonāru rodas. Tas, ko rāda un saka, tā ir tikai maza daļiņa. Latvijā bezdarbnieku ir visvairāk tāpēc, ka cilvēkiem liegts normāli dzīvot. Viss, kas bija kādreiz, ir iznīcināts līdz pašām saknēm. Cilvēkiem nav, kur strādāt un normāli pelnīt. Kas neiztur, tas nodzeras un dzīvo kā žurkas pa kaktiem. Arī tie, kas gribētu, nevar. Viņiem jāstrādā par tādu samaksu, ka neko vairs nevēlas. Kam ir prāts, kas var – tie bēgtin bēg uz turieni, kur jūtas kā cilvēki.
Bezpajumtnieku tik daudz ir tāpēc, ka tie cilvēki, kas visu mūžu smagi strādāja, tagad novesti tik tālu, ka viņus izmet kā mēslus atkritumu kastē. Nevienam vairs neesi vajadzīgs, ja nav naudas, ja neko nevar samaksāt. Kur glābties? Vieni padara sev galu, citi – kā nu kurš ķepurojas.
Pret bērniem izturas vardarbīgi tāpēc, ka vienai daļai, kas tagad viņus “ražo”, atvases nav vajadzīgas. Viņi domā par naudu un spriež, ka bērni izaugs paši.
Jūs nesaprotat, kāpēc Rīgā tik daudz prostitūtu? Tādēļ, ka tur var nopelnīt naudu, pie reizes arī baudu. Tas ir tik vienkārši – daudzas tā tiek uz augšu, citas uz leju. Katra no viņām domā citādāk, bet ceļš viens. To nekad neviens neapturēs, un to nemaz neviens nemēģinās apturēt, tā ir nauda.
Mēģiniet sevi glābt paši, jo būs vēl sliktāk. Žēl, ka man ir 60 gadu, man jānīkst tepat, es nevaru piebiedroties jaunajiem, kas brauc projām no šīs valsts. Man ir 54 lati pensijas un vesela kaudze slimību – lūk, tā!
Runājot par vēlēšanām, mana sirdsapziņa ir tīra, jo es balsot neeju sen, sen. Nav, par ko.
Dzīves nomocītā A. BĒRZIŅA
