Pagalms ir dzīves telpas paplašinājums. Ļoti svarīgs arī tiem, kuri nedomā pagalmu uztvert kā sociālās saskarsmes savdabīgu un pat unikālu vietu.Katram pagalmiņam pilsētā, gluži kā cilvēkam, piemīt savs raksturs un seja. Tie mēdz būt bļaustīgi, aizdomīgi, sabozušies, kašķīgi, klusi, sentimentāli, filozofiski. Pagalms nekad nav bezpersonisks.Man ir prieks, ka Bauskas iedzīvotāji un iniciatīvu grupas ir pievērsušās pagalmu kultūras izzināšanai un jau rīt notiks pirmais mēģinājums kopīgam dialogam par vēl īsti nenovērtēto fenomenu. Ticu, ka ieraudzīšu daudz plašāku ģeogrāfisko telpu, kurā izpaudīsies darbošanās, aizraušanās, interešu kopienas.Pagalmu tēma jau sen man ir ļoti mīļa. Nezinādama, ka pasaulē simtiem sociologu un ģeogrāfu jau teju pusgadsimtu pēta pagalmu kultūru, vienmēr esmu klusībā tos apcerējusi. Vidusjūras reģiona valstis nepieminēšu, jo iekšējais pagalms – ātrijs – ir tūkstošgadēs noteikts risinājums klimata dēļ. Arī Sanktpēterburgas pagalmus, kuros, romantiskas mīlestības apmāta, studiju laikā meklēju ziemeļu jūgendstila iezīmes, cenšos aizmirst. Taču mani neticami izbrīnīja pagalmu kultūra postsociālisma valsts Ukrainas pilsētā Ļvovā. Dažas dienas uzturējos īrētā pagalma dzīvoklītī vēsturiskajā centrā, kas, salīdzinot ar Vecrīgas mērogu, ir grandiozs. Pirmajā vakarā nodomāju – ārprāts, nu tik būs! Nebija. Atlikušajās dienās jau droši klejoju ēku fasāžu aizēnotās ģeogrāfijas labirintos. Jutos droša un pasargāta bez racionāla pamatojuma, jo tie pat nebija speciāli tūristiem glancēti maršruti. Joprojām ticu, ka arī Bauskā tā reiz būs.
