Kāds necils atgadījums notika kādā rītā augusta beigās. Ceļā uz darbu kaimiņu viensētā dzīvojoša kolēģe pastāstīja par vilšanos, ko piedzīvojusi viņas ģimene.
Kāds necils atgadījums notika kādā rītā augusta beigās. Ceļā uz darbu kaimiņu viensētā dzīvojoša kolēģe pastāstīja par vilšanos, ko piedzīvojusi viņas ģimene.
Vēl vakarā vecmāmuļa priecājusies, ka tomāti gan šovasar raženi nogatavojušies kā nevienu citu gadu. Kopā ar mazmeitu vēl spriests, vai iet tos nolasīt vēlajā vakarā vai atstāt uz rītu. Tomēr nolemts, ka sārtos bumbuļus mājās pārnesīs nākamajā dienā.
Kāds gan bija vecās zemes kopējas pārsteigums, kad, ieejot siltumnīciņā, viņa neieraudzīja vairs nevienu dārzeni. Nu vairs nav, ko sapņot par krājumu gatavošanu ziemai…
Savukārt šonedēļ, stiprajā negaisa naktī uz trešdienu, manā līdz šim maldīgi un naivi uzskatītajā “miera ostā” notika vēl kāds līdzīga rakstura gadījums. Pavisam tuvu manām mājām atrodas viensēta, kuras saimniece pašlaik ārstējas pēc smagas operācijas. Viņas meita strādā galvaspilsētā, tāpēc dzimtajās mājās ierodas tikai ik pārdienas. Garnadži nakts tumsā, vēja brāzmām palīdzot un pērkonam dārdot, iekļuvuši ēkā un aiznesuši sadzīves elektropreces apmēram 700 latu vērtībā.
Līdz šim man likās, ka nedroši ir dzīvot Rīgā. Tur uzturējos piecus studiju gadus un vēl vairāk nekā divus strādājot. Bailīgi šķita arī Bauskā, Rīgas ielā. Šeit nodzīvoju divas pēdējās vasaras.
Zinu, teiksit, naiva esi! Bet nu jau laikam nevaru būt droša arī viensētā, kas latviešiem tik ierasti mīļa. Tā jau saka – tikai saskaroties ar kaut ko personīgi, mēs sākam izprast kādu lietu, notikumu vai problēmu būtību.
