Cilvēkiem, kas joprojām palikuši dzīvot Latvijā, manuprāt, nevajadzētu gausties par to, ka tik daudz ļaužu izbraukuši strādāt citur. Galvenais ir saredzēt iespējas, ko dod atbrīvotās un jaunveidotās darba vietas un amati. Būsim godīgi – mazāk cilvēku nozīmē mazāku konkurenci, jo mūsu izkliedētajā infrastruktūrā un pie novecojošās sabiedrības pakalpojumu, ko sagaidām no valsts un pašvaldībām, nekļūst ne mazāk, ne arī tie kļūst vienkāršāki. Pamēģiniet roku sociālajā darbā vai projektu vadībā – varbūt jūsu īstā misija izrādās pakritušo atbalsts vai Eiropas fondu miljonu ievākšana paplukušai pašvaldībai.
Liekas, kāds nospiež, neļauj īstenot labās idejas, «mobingo» jeb īsti latviskā garā mēģina izēst no darba, lai nemaisāties pa kājām ar savu aktivitāti un centību gadiem pusiemigušas iestādes kapu svētku gaisotnē? Pastāstiet par to draugam, kaimiņam, galu galā –
žurnālistam, ierakstiet interneta forumā vai sociālajā tīklā! Pret birokrātiskiem sliņķiem vai ļaunprātīgiem shēmotājiem nav izdomātas labākas zāles kā pilnīga atklātība un skaidra valoda, neraugoties uz to, kā spiedienam nevēlaties pakļauties.
Neatkarīgi no vecuma un izglītības svarīgākais ir labas idejas un prasme tās piepildīt, un ne katrreiz tam vajadzīga liela sākumnauda vai kopš padomjlaikiem tik ierastā «savējo» būšana. Apmeklējot skolēnu mācību uzņēmumu tirdziņus, ar katru gadu pārliecinos, cik negaidīti atjautīgas un pievilcīgas idejas dzīvē piepilda jaunieši. Atliek tikai kādam naskākam ražošanas organizatoram tās pārķert, atbalstot mūsu sabiedrības «nākotni un cerības», un izveidot, iespējams, pat tik kārotos eksportējamos produktus. Galvenais ir neaizsnausties, lai kāds ar līdzīgu mērķi mūs neapdzen. Turklāt dzīvē, atšķirībā no šosejas, arī starp līdzvērtīgiem konkurentiem var veidot lielisku sadarbību.
