Telefona zvans redakcijai – tas ir ikdienišķi. Ne reizi vien jāuzklausa sāpe, un pēc izrunāšanās manāms, ka zvanītājam ir kļuvis vieglāk. Šoreiz gadījums bija citādāks.Persona, kura vēlējās palikt anonīma, pauda nemieru par citiem, nevis par sevi. Viņas stāstījums sākās ar vārdiem: «Esmu piedzīvojusi šausmīgu badu un zinu, ko tas nozīmē. Zinu arī to, ka paēdušam neēdušu nesaprast, lai cik skumji tas izklausās. Manuprāt, nevajadzētu daudz – pasniegt roku kaimiņam, cilvēkiem, kuriem klājas smagi, un ne jau pašu vainas dēļ. Zināms taču, cik daudzi tagad zaudē darbu un paliek bez iztikas līdzekļiem. Ar rokas pasniegšanu es saprotu palīdzību. Ir taču daudziem mājās krājumi, kas paliks pāri. Ir nestandarta saknes, kuras tāpat nepārdos, ir vēl kas cits, ja vien padomājam. Tuvākajā apkārtnē arī zinām, kuriem pienākušas grūtas dienas. Viņu vidū atrodas tādi, kuriem gluži vienkārši kauns lūgt. Tādēļ aicinu vēlreiz – pasniedz roku!»Pēc sarunas uzzināju, ka pie sievietes, kura zvanīja redakcijai, palīdzību rodot tuvākās apkaimes trūkumcietēji. Viņa zinot, kas kuram ir vajadzīgāks, lai bez dienišķās maltītes nepaliktu arī bērni. Vēl zvanītāja bilda, ka viņai gadu desmitiem no atmiņas neesot gaisuši tie labie cilvēki, kuri palīdzējuši remdēt badu, un Dieviņš taču vienmēr labu atdarot ar labu.Daži iebildīs, ka ir taču sociālie dienesti un dažādas palīdzības pro-grammas. Jā gan, bet visiem diezin vai pietiek. Līdzcietība taču arī mums katram palīdz būt labākam.
