Mēs esam īsti bēdu lejas iemītnieki, jau kuro reizi secinu, kad, ilgāku posmu nodzīvojusi mājās, izbraucu ārpus Latvijas.Nez kāpēc nāk prātā izcilā krievu aktiera Mironova dziesmiņa «Ļudji – djikari» («Cilvēki – mežoņi») no sarkastiskā humora ikonfilmas «Briljanta roka» – par tālas salas iemītniekiem, kuriem pagalam neveicās, un viņi par to visu laiku bēdājās, un savukārt no tā viņiem kļuva tikai sliktāk.Latvijā laipnu smaidu un labvēlīgu attieksmi reti var sagaidīt pat no apkalpojošās jomas darbiniekiem, kuri bieži ir nīgri. Domāju, ka ārpus mūsu valsts teritorijas tas mainās, taču izrādās, ka ne – «Tallink» prāmis ceļā uz Stokholmu jau sen līkumoja starp klinšu salām Zviedrijas piekrastes fjordos, tomēr brokastu viesmīlis bija tikpat sadrūmis kā viņa iepriekšējā vakara kolēģis. Īstu šoku piedzīvoju pirms pusgada, kad, atgriežoties no garāka darba komandējuma Anglijā, mājīgi zaļi noformētajā «airBaltic» lidmašīnā sastapu tik niknu stjuarti, ka pat ar savu izsitējas raksturu nesaņēmos palūgt viņai vēl vienu ūdens glāzi.Protams, nav visi vienādi. Tomēr mana meita dikti brīnījās, kad trīs ārzemju puiši Rīgā laipni atvēra mums aptiekas durvis un sacīja «thank you» (‘paldies’) reizē ar mums. «Par ko viņi pateicās?» Grūti ieskaidrot pusaudzei, kas augusi Latvijā, ka pasaulē cilvēki ar ikdienas laipnību uzlabo cits citam noskaņojumu vienkārši tāpat. Tiesa, katrs dzīvo, kā grib, tomēr pieklājīgā sabiedrībā savu niknumu uz apkārtējiem parasti neizgāž. Turklāt bažas rada nevēlamā slava, kas par nīgrajiem Latvijas ļaudīm izplatās pasaulē.
Nevēlama slava
00:00 04.11.2009
43