Arī «Bauskas Dzīves» žurnālists nesen piedalījās braucienā uz Bulgāriju, kad mūsu Valsts prezidente turp devās valsts vizītē.
Arī “Bauskas Dzīves” žurnālists nesen piedalījās braucienā uz Bulgāriju, kad mūsu Valsts prezidente turp devās valsts vizītē.
Vēl un vēl nākas domāt par to milzu ietekmi, kādu vai uz pusi Eiropas atstājis komunistiskais režīms gan cilvēku psiholoģijā, valstu un pilsētu vizuālajā tēlā, gan arī ekonomikā.
Savulaik Sofijā, tāpat kā Maskavā, bija mauzolejs. Tur tautas apjūsmošanai bija izstādīts bulgāru komunisma “saule” Georgijs Dimitrovs. Tagad šeit, Sofijas centrā, par Dimitrovu nekas neliecina, mauzoleja vietā aug zaļa zāle. Vietējie zināja stāstīt, ka vadoņa atceres dienās ziedus arī šeit neviens neguldot. Pamestībā palēnām postā iet arī bulgāru un padomju tautu “mūžīgo” draudzību apliecinošais monuments.
Augļu dārzi nīkuļo
Taču sociālistiskās ekonomikas radītā deformācija atbalsojas Bulgārijā joprojām. Latvijas Goda konsuls Bulgārijā Aleksandrs Popovs, tiekoties ar žurnālistiem, stāstīja par lēno un grūto valsts lauksaimniecības atjaunošanu. Bulgārija savulaik bija Eiropas augļu dārzs, taču produkcijas realizācijā pārāk liela daļa piederēja eksportam uz Padomju Savienību un citām sociālisma zemēm.
Sociālekonomiskās pārmaiņas deviņdesmitajos gados laukus skāra vissmagāk, augļu un dārzeņu pārstrādes kombināti tika slēgti, dārzi aizlaisti. 1995. gadā vidējā alga lauksaimniecības jomā strādājošajiem bija 15 dolāru. Tikai pēdējo divu gadu laikā valsts lauksaimniecībā vērojamas pozitīvas pārmaiņas. Tagad laukos jau var nopelnīt vidēji 150 eiro. Tas uzskatāms par krietnu progresu. Pēdējos gados arī valsts var atļauties kaut nedaudz investēt lauksaimniecībā.
Bulgārijā joprojām ir ļoti daudz trūcīgu cilvēku. Maksimālā pensija ir ap 200 eiro, tomēr vairākums veco ļaužu saņem minimālo pensiju – 30 eiro. Tā ir ļoti maza nauda pat pie salīdzinoši zemajām preču cenām. Bezdarbs valstī ir augsts, oficiāli tiek minēti 20 procenti, reāli varētu būt vēl vairāk. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc nākamā gada valsts budžeta apspriešana rit ļoti grūti. To pavada iedzīvotāju protesta demonstrācijas.
Protesta mītiņi
Divas dienas uzturoties Sofijā, bija iespēja vērot trīs dažādas akcijas. Pilsētas centrāla jā – Cara Atbrīvotāja – ielā vienu vakaru stāvēja gara kravas auto rinda. Vadītāji protestēja pret akcīzes paaugstināšanu degvielai, kas nākamgad plānota apmēram trīsreiz lielāka. Nākamajā dienā bija paredzēts pensionāru gājiens. pa centrālajām ielām, skaļi taurēdamas, pusotru stundu riņķoja benzīnvedēju mašīnas.
Savukārt “Bauskas Dzīves” korespondentam gadījās būt lielā taksometru šoferu mītiņā. Laukumā pie parlamenta ēkas sabrauca vairāk nekā simt taksometru. Sarunā ar Valentīnu Mihailovu, vienu no šoferiem, atklājās, ka viņi protestē pret valdības nodomu noteikt ierobežojumus izmantojamo automobiļu vecumam. “Mūsu mašīnas lielākoties ir vecākas par desmit gadiem, bet valdība, lobējot bagātos tirgotājus, grib panākt, lai vecos auto apliek ar lielākiem nodokļiem, tādējādi atbalstot prasību pirkt jaunas mašīnas. Taču to iegādei mums naudas nav.”
Cer uz Eiropas Savienību
“Bulgārijas valdība aizvien biežāk pieņem pret tautu vērstus likumus. Tiek domāts par jauniem nodokļiem, izstrādāti visādi mehānismi to iekasēšanai, taču par valsts ekonomikas attīstību neviens nerūpējas. Laukos ir bezdarbs, rūpnīcas stāv tukšas. 14 gadu, kopš ir “jauna Bulgārija”, attīstībā ejam soli uz priekšu un divus atpakaļ.
Mainījies jau nav nekas, pie varas ir vecie komunisti, kas kļūst arvien bagātāki. Lai normāli dzīvotu, vajadzētu ap 500 levu lielu algu (viens lats ir apmēram trīs levas – V. A.), strādnieki vidēji saņem ap 200 levām.
Mana ģimene gaļu var atļauties nopirkt labi ja reizi nedēļā. Ceru, ka Bulgārija būs Eiropas Savienībā, tad te vajadzētu būt lielākai kārtībai. Vismaz Eiropa mūsu valdību piespiedīs īstenot tautai labvēlīgu sociālo politiku. Es apsveicu jūs, latviešus, ka jau nākamgad būsit ES,” tā, sarunu beidzot, vēlēja šoferis Valentīns no Sofijas.
Ekonomiskās dīvainības
Ar kādu valsts radītu ekonomikas izkropļojumu Bulgārijā nācās sastapties arī “Bauskas Dzīves” korespondentam. Braucot ar taksometru no pilsētas centra līdz viesnīcai, par nepilniem trim kilometriem vajadzēja maksāt divarpus levu. Taču citā reizē taksometra skaitītājs rādīja 21 levu. Izrādās – ir valsts taksometri, kur cenu par pakalpojumu nosaka valsts, pie tam tā ir nesamērīgi zema, tātad valdība dempingo. Savukārt privāttaksometra vadītājs, kura auto ir oficiāli noformēts ar visām pazīšanās zīmēm, aprīkots ar skaitītāju, prasa tik, cik pakalpojums reāli maksā. Tādējādi nevar runāt par vienu no brīvā tirgus pamatnosacījumiem – godīgu konkurenci.
Arī Plovdivas muzejos varēja skatīt Krievijā redzētus uzrakstus, ka vietējiem ieejas biļetes maksā vienu, ārzemniekiem – trīs levas.
Trīs Bulgārijā pavadītas dienas tikai daļēji ļāva iepazīt šo valsti. Tomēr sarunās ar iedzīvotājiem nācās secināt, ka cilvēki grib pārmaiņas. Viņi nevēlas dzīvot kā agrāk – sociālismā –, taču joprojām nejūt gandarījumu par jaunajiem laikiem. Aptaujas rāda, ka pašlaik apmēram 60 procentu iedzīvotāju balsotu par valsts iestāju ES. Tas liecina par tautas ilgām pēc labākas dzīves, kā arī rāda izpratni par tās sasniegšanu.
