Savulaik studiju laikos man bija tā laime toreizējā Planetārijā (tagad pareizticīgo katedrālē), tautā sauktā par «Dieva ausi», sēdēt kopā ar komponistu Imantu Kalniņu, klausīties viņa bezgala skaistās dziesmas vēl jauno «Menueta» solistu izpildījumā. Arī ne vienā vien studentu vai klasesbiedru saietā dziedājām viņa dziesmas.
Esmu arī klasiskās mūzikas cienītājs, 1973. gadā noklausījos viņa 4. simfoniju. Fantastiski! Pavisam I. Kalniņš ir sacerējis sešas simfonijas, mūziku vairākām filmām, oratorijas, kora mūziku. Lielākā daļa no šiem skaņdarbiem, manuprāt, ir ģeniāli. Toreiz, pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā Latvijas Universitātes aulā vienā no mūzikai veltītiem pasākumiem arī Raimonds Pauls izteicās, ka I. Kalniņš ir Latvijas talantīgākais komponists.
Tas, ka I. Kalniņam ir bijušas piecas sievas, septiņi bērni, kā arī viņa ne visai produktīvā politiķa karjera nemazināja manu cieņu pret šo cilvēku.
Taču pat visļaunākajos murgos nespēju iedomāties, ka I. Kalniņš pieņems islāmticību un par savu elku pasludinās Vladimiru Putinu. Manuprāt, nopērkot kreklu ar Putina ģīmi un liekulīgo uzrakstu «Kareivis bērnam pāri nedarīs», I. Kalniņš diemžēl ir nonācis tajā pašā kompānijā, kur Beness Aijo un viņam līdzīgie bāreņu vairotāji Ukrainas dienvidaustrumos.
Kā kristietis es varu vienīgi lūgt Dievu un aicināt darīt to citus, lai I. Kalniņš atkal kļūtu par tautā mīlētu Cilvēku, kuram Dievs bija devis spēju sacerēt dievišķīgu mūziku.
