Divdesmit lielākas un mazākas kazas un kazlēni, divi bārdaini āži – tie visi mīt Rundāles novada Viesturu pagasta saimnieces Lienītes Ivanovas kūtiņā.
«Bauskas Dzīve» fermu apmeklēja, lai lūgtu saimnieci pastāstīt par aizgājušo Kazas gadu.
«Es visiem saku – kazas ir mans «pensijas fonds». Pagājušajā gadā viņas šo savu funkciju pildīja lieliski – deva pienu, gaļu, radīja drošības izjūtu, ikdienu piepildīja ar dažādiem piedzīvojumiem. Šie dzīvnieki ir mūsu ģimenes atbalsts brīdī, ja pienāks grūtāki laiki,» stāsta saimniece.
Pirms desmit gadiem attāla radiniece Lienītei gandrīz bez maksas – prasot par vienu dzīvnieku vienu latu – uzdāvinājusi astoņas kaziņas. Nu to pulks sakuplojis līdz diviem desmitiem. Lielajā biznesā ar savu ganāmpulku viesturiete neiesaistās. Gaļai viņa izmanto vien āzīšus, kad tie ir izauguši.
Iemācīsies siet sieru
Kaziņas viņa cenšas izaudzēt, ieslaukt un pēc tam iemainīt. Saimniece mēģinājusi siet sieru no kazas piena, bet kaut kas nav īsti sanācis. «Tā lai būtu mana šī gada apņemšanās – iemācīties siet sieru!» apliecina L. Ivanova.
Par kazām saimniece stāsta, ka šajos gados dzīvnieki labi iepazīti, izzinātas to īpašās rakstura pazīmes. Kazām ir ļoti laba atmiņa. Kad viņas iemājoja L. Ivanovas sētā, apkaimē bija daudz tukšu lauku, dzīvnieki ieinteresēti aizmaldījās līdz kaimiņu dārziem. Tagad daudz kur zemi apstrādā zemnieki, lauki apsēti, taču kazām vecais niķis saglabājies. «Viņas atceras, kur reiz auga zemeņu dobe, pāriet pāri pusei labības lauka un atrod kārumu.»
Pagalmā «tuksnesis»
«Vienu nakti znota agrā došanās uz darbu paglāba mūsu sētu no pamatīgas postažas. Pamodies vēl tumsiņā, znots ienāk istabā un paziņo, ka kazas no šķūnīša tikušas laukā. Pāris stundu laikā vienu pagalma pusi viņas bija «notīrījušas» pilnībā – nograuzti ogulāji, augļu kokiem apgrauzti stumbri, teju pilnībā «izravētas» puķu dobes. Ja visi būtu pamodušies, kā ierasts, mēs attaptos «tuksnesī», kurā būtu palikusi vien māja, aka un pāris nesagrauztu veco zārda koku,» notikušo nu jau ar smaidu atceras saimniece.
Dusmoties uz savu ganāmpulku L. Ivanova nevarot. «Viņas nespēj sadusmot. Ienākot kūtiņā, no kazām, kazlēniem gūstu nekur citur neatrodamas izjūtas – mieru, prieku, smaidu,» atklāj saimniece. Par nebēdnīgajiem lopiņiem īpaši priecājas viņas mazbērni. Kazlēni parasti dzimst gada beigās, pavasarī tie jau ir skaisti apvēlušies. Tad mazbērni tiem dod vārdus, vairākums sākas ar M burtu: Monika, Millija, Minka.
Mode no Igaunijas
No Kazas gada L. Ivanova atvadās ar pozitīvām emocijām un tādā pašā noskaņā viņa sākusi dzīvi 2016. – Pērtiķa – gadā: «Galvenais, lai pasaulē būtu miers. Tas ļaus īstenot daudzas ieceres, piepildīties daudziem sapņiem.»
Pirms neilga laika Lienīte Ivanova kopā ar Rundāles novada uzņēmējiem devusies labas pieredzes braucienā uz Igauniju, tur uzzinājusi par kādu lielisku tendenci: «Mūsu ziemeļu kaimiņu zemē plašumā vēršas trīsdesmitgadnieku vēlme atgriezties laukos, atgūt īpašumus, rast iespēju strādāt. Tā taču ir lieliska modes lieta, uz kuras izplatīšanos es ceru arī Latvijā. Tas dotu dzīvē jēgu, radītu labsajūtu daudziem laukos.»
L. Ivanovas vīrs Genādijs sievas sapņus atzīst par gana reāliem: «Šis ir viņas – Pērtiķa – gads. Pazīstot Lienīti un viņas apņēmību, man šķiet, šis gads mūsu ģimenē ritēs darbīgā noskaņā, tas noteikti nebūs garlaicīgs.»
