Smagākie ir pirmie pieci gadi, pēc tam nākamie pieci, pēc tam vēl tikpat, un tā līdz sudrabkāzām.
Smagākie ir pirmie pieci gadi, pēc tam nākamie pieci, pēc tam vēl tikpat, un tā līdz sudrabkāzām.
Pēc tam vairs nav grūti sadzīvot, smej Biruta Zilgalve. Šodien, 12. decembrī, aprit tieši 50 gadu, kopš codieši Gunārs un Biruta kļuvuši par vienu ģimeni.
Pie vienas galda klāšanas
Izauguši dēls Guntis un meita Gita, mazbērni Kristaps, Kristīne, Sintija un divi mazmazbērniņi – Kristiāns un Kristiāna. Nekādu zelta kāzu balli Gunārs un Biruta nav domājuši rīkot. Atbraukuši dēls un meita, lai apvaicātos, kurā vietā vecāki gribētu radus pulcināt. Par pārējo lai nerūpējoties, viss tikšot nokārtots.
Kad abi precējušies, viņam bija 22, viņai nepilni 18 gadu. Līgavas mātei vajadzējis iet pie toreizējā rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja Reiskarta prasīt atļauju. Viņš vaicājis, vai tiešām tai meitai esot note (vajadzība) tik jauniņai iziet pie vīra? Bet spiedīgu apstākļu nav bijis, dēls viņiem piedzimis tikai pēc diviem gadiem. Precējusies Gunāra māsa, un mamma izdomājusi, ka būtu jauki, ja vienlaikus sarakstītu arī brāli, kurš Birutu jau bija noskatījis. Viņa bijusi ļoti čakla un veikla darbos, liela dancotāja, dziedātāja, tāpēc iepatikusies, teic Gunārs.
Saglabājies kāzu foto – Biruta baltā blūzītē un svītrainā kokvilnas jaciņā, Gunārs no gabaliem sastiķētā frencī. “Man ir jāraud, kad skatos, kā tagad jaunie precas, cik tērē kāzu izdarībām un tāpat pēc tam nedzīvo. Mūsu laikā viss sākās no nabadzības. Bija ļoti daudz un smagi jāstrādā, lai pie kaut kā tiktu,” saka Biruta.
Rindā pēc “ķieģelīša”
Toreizējais kolhoza priekšsēdētājs viņiem ierādījis istabiņu “Pūricās”. Jaunlaulātie sēdējuši uz gara sola, un žurkas dancojušas apkārt. Pirmā kopīgi pirktā manta bijusi gulta, kas no veikala atvesta kopā ar… blaktīm. Pēc tam nopirkts cukurtrauks, kas daudzkārt līmēts, tomēr saplīsis. Joprojām tiek lietots katliņš, kas pirkts kopdzīves pirmajā gadā, rāda Biruta.
Visu savu darba mūžu – 46 gadus – Gunārs strādājis kolhozā par traktoristu, Biruta uz lauka, dārzeņkopībā, konservu cehā. Viņi neslēpj, ka uznācis arī dzīves apnikums, laikam pēc pirmajiem pieciem kopā nodzīvotiem gadiem. Kolhozā nemaksāja algu, nav bijis, ko ēst, kur dzīvot, bērni mazi.
“Ap simt cilvēku stāvējām rindā Bauskā, pie maizes veikala, lai nopirktu piecus kilogramus smago “ķieģelīti”, mitru, sīkstu, bezgaršīgu, vienīgo maizi, ko toreiz varēja dabūt. Stāvēju un domāju, kaut tikai nepietrūktu,” atceras Biruta. Tas laiks iemācījis dzīvot pieticībā un taupībā, taču skopi un skaudīgi viņi nekad neesot bijuši. Cepumu trauks istabā uz galda vienmēr pilns un, ja ieskrien kāds kaimiņu sētas bērns, bez kārumiņa projām netiek laists. Pašu bērni jau sen savā dzīvē. Guntis ir tālbraucējs šoferis, 29 darba piedāvājumus izlūkojis, trīsdesmito dabūjis un esot apmierināts. Gita izmācījusies par šuvēju, bet tagad strādā par pārdevēju.
Traks uz puķēm
Gunārs atzīst, ka īstā dzīve sākusies tad, kad tikuši pie savas mājiņas. Sava sēta, dārzs, kūtiņa, kurā joprojām ir, par ko rūpēties. “Kā tad laukos bez sava lopa?” neizpratni pauž Biruta. Aramzemi gan izīrējuši Baibai un Edgaram Rozēm, kas esot kā pašu bērni, strādīgi un sirsnīgi.
“Vīrs ir traks uz puķēm,” saka Biruta. Viņš esot tas, kurš ap “Saknītēm” stādot rozes, vasarā vedot mājās petūniju un pelargoniju podus, ko izkarot pie mājas. Ziemsvētkos tiks pušķota pie mājas augošā egle. Gunārs vienmēr izdomājot, kādas gaismiņas tajā salikt, lai jau no tālienes var pamanīt.
“Ja nu ir kāds cilvēks, kam man gribētos pateikties, tad tā ir mana mammīte Anna Sivicka. Viņai ir jau 86 gadi, dzīvo tepat netālu, pie Bauskas,” saka Biruta. No viņas esmu mācījusies visu, un nekas nav izrādījies lieks un nevajadzīgs.
Gunārs šajā reizē piemin savu tēvu Kārli Zilgalvi, kurš jau viņā saulē. Zelta cilvēks esot bijis, visus darbus pratis un dēlam mācījis. Ja nu varētu vēlēties kādu dāvanu, tā būtu veselība, saka Biruta un Gunārs Zilgalvji.
