Anete Konuša jūras dvesmu ir atvedusi uz vecāku mājām Vecumniekos. Maija nogalē jauniete atgriezās no savas pirmās vairāku mēnešu ilgās prakses. To viņa veica uz tankkuģa «Hose Marti».
Anete Konuša jūras dvesmu ir atvedusi uz vecāku mājām Vecumniekos. Maija nogalē jauniete atgriezās no savas pirmās vairāku mēnešu ilgās prakses. To viņa veica uz tankkuģa “Hose Marti”.
Anete absolvējusi Rīgas 2. vidusskolu un iestājusies Jūras akadēmijā. Jauniete atzīst, ka jūra viņu vienmēr ir vilinājusi. Tomēr doties mācīties Jūras akadēmijā Anete nolēma tāpēc, ka vēlējās dzīvē darīt ko atšķirīgu no citiem. Kad aiz muguras būs pieci studiju gadi, viņai kabatā būs stūrmaņa diploms. Pēc tam varētu kļūt arī par kapteini, taču uz šādu perspektīvu Anete raugās pesimistiski – nav pieņemts Latvijā sievietēm uzticēt kuģa vadīšanu. Viņa ir ar mieru strādāt arī par vecāko stūrmani – karjerā pašlaik šķietami augstāko sasniedzamo amatu –, lai tikai nav jāsēd krastā.
Pasaules ostās
Pārliecību strādāt jūrā Anete guva savas pirmās prakses laikā.
Kuģis, kuru vadīja kapteinis Pēteris Bārs, kursē ar Libērijas karogu. Komandā ir 25 cilvēki, teju 200 metru garais tankkuģis spēj savās tilpnēs pārvadāt 40 tūkstoš tonnu benzīna. Vairāk nekā četru mēnešu laikā kuģis piestājis vairākās pasaules ostās – Amsterdamā, Klaipēdā, Kvebekā un Monreālā, Sevastopolē.
Anetes pienākums bija palīdzēt stūrmanim. Darbu nebija daudz, jūrnieki pat centās jaunietei izkārtot vēl kādu papildu brīvu stundu. “Dažreiz uz jūras kļuva pavisam garlaicīgi. Es pat prasīju, lai man dod kādu “melno” darbu – ko mazgāt, krāsot, pielabot,” atceras Anete. Uz Latvijas kuģniecības kuģiem (atšķirībā no citu valstu) nav brīvi pieejams interneta pieslēgums, tāpēc informācijas trūkumu Anete izjuta visskaudrāk. Toties kā galveno atziņu no savas pirmās prakses jauniete guva mācību sadzīvot ar citiem cilvēkiem, dažreiz arī apslāpēt savas emocijas.
Sapņu zeme – Brazīlija
Stāstot par pasaulē redzēto, Anete atzīst, ka visnepatīkamākais bijis pie Nigērijas krastiem pavadītais laiks. Šīs valsts cilvēku tikumi ir klaji pretrunīgi mums pieņemtajiem. Tur ostas darbiniekus galvenokārt interesē, kā izspiest, izkrāpt vairāk naudas. No lielpilsētām vislabāk patika Monreāla, kuras apskatei bija pietiekami laika. Savukārt Sevastopolē spilgti bija jaušams padomju gars. Pilsētā Anete bija 9. maijā – Uzvaras dienas svinību laikā.
Domājot par nākamajiem iespējamiem kuģojumiem, Anete sapņo nokļūt Itālijā un Brazīlijā. Pašlaik viņai šķiet, ka negribētu gan strādāt uz pasažieru kuģiem, jo saskarsmē ar ceļotājiem nepieciešama krietni lielāka psiholoģiskā noturība. Vēl Anete savu izvēli komentē ar kādu jūrnieku cienīgu melnā humora piemēru: “Pasažieru laineris var nogrimt divās dienās, tankkuģis pēc avārijas virs ūdens var noturēties pat divas nedēļas.”
Žurku uz kuģa nav
Atceroties prakses laiku, Anetei atmiņā palikusi vētra, kuras laikā viļņi sasnieguši desmit metru augstumu, vējš brāzmās traucies ar deviņu ballu spēku. Uz klāja komanda drīkstēja iziet tikai ar īpašu kapteiņa atļauju. Sajūtas nebija tās jaukākās, tika pat noskatīts glābšanas plosts, ko vajadzības gadījumā varētu izmantot. Tomēr sava deva romantikas šajā stihijā arī ir izbaudīta.
Stāstot par zilā ūdens klaida romantismu, Anete min tālumā dzirdētas vaļu balsis, delfīnu barus, kuri nemitīgi spēlējās ar lielo jūras peldoni. “Taču trūka stereotipo filmās demonstrēto jūrnieku romantikas elementu – kapteinis ar pīpi zobos un papagaili uz pleca. Uz kuģa nebija arī nevienas žurkas. Tas varbūt arī bija labi, jo liecināja, ka tankkuģis ir drošs un ilgam peldējumam nolemts,” secina topošā jūrniece Anete Konuša.
