«Reiz dzīvoja maza raganiņa, viņai bija tikai simt divdesmit septiņi gadi, un raganai taču tas nav nekāds vecums».
«Reiz dzīvoja maza raganiņa, viņai bija tikai simt divdesmit septiņi gadi, un raganai taču tas nav nekāds vecums.»
Tā sākas vācu rakstnieka Otfrīda Preislera pasaka par mazo raganiņu, kura ir manas māsas Aivas Graudiņas mīļākā grāmata. «Ikreiz, kad man gribas pasmieties un cerēt, ka viens cilvēks var palīdzēt daudziem, es to pārlasu,» tā Aiva.
Viss sākās Polijā
Aivas aizrautība ar raganām sākās ar šo grāmatu. Pretēji bērnībā stāstītajam par raganu lāstiem, ļaunumu un nelabvēlību, tā ir mīļa un labestīga. Zinot, cik ļoti Aivai patīk raganiņas, pirms četriem gadiem es atvedu no Polijas nelielu suvenīru – raganu. Nu jau kolekcijā ir četrpadsmit spīganu.
Saka, kur viena ragana jau ir, otrai vietas nav. Taču mūsu dzīvoklī vietas pietiek visām. Paziņas un draugi atbalsta šo dīvaino hobiju.
Pirmās raganas ieradās no Polijas, Francijas, Vācijas, vēlāk arī no Slovākijas, Ungārijas, Lietuvas un, protams, Latvijas.
Sirds viņām ir laba
Agrāk raganas šķita kā mazo bērnu bieds. Iepazīstot tās tuvāk, atklājas – katrai ir savs raksturs. Aivas kolekcijas raganiņas vieno labestība, neliels smaids, mirdzums acīs un savs vārds. Parasti jau cilvēks baidās no ļaunā, bet, kad skatās tieši tam acīs, bailes pazūd. Vēl interesanti ir tas, ka jebkuras valsts tirdziņā var nopirkt dažādas raganiņas.
«Sērfojot» internetā, māsa pat savu segvārdu jeb niku izvēlējusies Hexe, kas vācu valodā nozīmē ‘ragana’. Kādreiz šis vārds aizvainoja, tagad tas ir kompliments, jo īstenībā jau raganas, lai cik briesmīgas tās izskatītos, sirdī ir labas.
Senā vēsturē sievietes ar rudiem matiem vai maģiskām spējām dedzināja uz sārta. Mūsdienās tās sauc par dziedniecēm vai burvju tantiņām. Raganas nenes mājās nelaimi, no tām baidīties arī nav vērts. Turklāt slota simbolizē tīrību, kārtību.
Sapnis piepildās
Katrā no mums ir kaut kas īpašs, kam ticam, ko mākam, ko darām. Cits to dēvēs par apsēstību, hobiju vai dīvainību. Aiva to sauc par nejaušību.
Pirms gada Aivai kā labai vācu valodas pratējai bija iespēja mēnesi pavadīt Vācijā, kur viņa apmeklēja arī Raganu kalnu. Tajā Valpurģu naktī dejo raganas, par ko ir stāstīts grāmatā «Mazā raganiņa». Šajā kalnā un tā apkaimē atrodami daudzi veikaliņi. Tur var iegādāties raganu piederumus, burvju dziras un pat pašas raganas.
«Cik interesanti ir nejauši nokļūt mīļākajā pasakā!» atzīstas Aiva. Tas nu ir apliecinājums tam, ka arī visnereālākie sapņi var nejauši piepildīties.
I. GRAUDIŅA, Bauskas 1. vidusskolas 10. klases audzēkne
