Baušķenieka Edvīna Hegenbarta skapī aiz stikla sasēdušas ap 50 dažādu varžu: lielākas, mazākas, dažādu materiālu, iekārtojušās visdažādākajās pozās.
Baušķenieka Edvīna Hegenbarta skapī aiz stikla sasēdušas ap 50 dažādu varžu: lielākas, mazākas, dažādu materiālu, iekārtojušās visdažādākajās pozās. Vēl citas atradušas mājvietu pārējās dzīvokļa istabās – uz skapja, kārbās.
Vardīte ar bārdu
Šīs neparastās kolekcijas veidošana sākās pirms gadiem četriem. Toreiz lielveikalā “Elvi” Edvīna uzmanību piesaistīja ērmīgi zaļš radījums ar bārdu, kas izrādījās varde. “Tāds šķelmīgs skatiens, varbūt nedaudz bezgaumīga, nereāla, jo ar bārdiņu, tomēr man tā šķita interesanta. Tā priekšmeti atnāk pie mums – viss sākas ar nejaušību, līdz pāraug aizrautīgā interesē,” secina kolekcionārs, rādīdams mazu metāla piespraudīti, vardīti, ko atradis Bauskā uz ielas.
Citi kolekcijas eksemplāri, draugu, radu, paziņu, arī paša gādāti, ceļojuši no dažādām pasaules vietām: Polijas, Parīzes, Slovākijas, arī tepat no Raunas Latvijā. Kopā ar zaļajām māsām sēd melna, no vulkāniskajiem iežiem gatavota Sicīlijas varde, Venēcijas stikla meistaru darinājums, un plastmasas zvēriņš, kurš Vācijā pildīts ar šampūnu.
Rosina izziņu
Edvīns atzīst, ka varžu kolekcionēšana rosinājusi viņu izzināt ko vairāk par abiniekiem. Pētītas fotogrāfijas, apraksti, atmiņā atsauktas agrāk lasītās Džeralda Darela grāmatas par dzīvniekiem. Tomēr nesen kolekcionārs atskārtis, ka acīmredzot vardīšu vākšana ir neapzināta nostalģija pēc dīķa Bauskas centrā, kur ikviens varēja dzirdēt, apskatīt zaļās vardes. Laiki mainījušies, ūdenskrātuves Bauskas centrā vairs nav, tās vietā asfalts un zaļa zāle. Tāpēc atliek vien priecāties par mazajām kurkstētājām, kas visdažādākajās pozās sastingušas istabas skapī.
E. Hegenbarts, būdams radoša personība, atzīst, ka dzīvnieciņu formas, grimases rosina arī iztēli, viens otrs tipāžs noder, piemēram, režisora darbā. Ir viena tāda pūkaina varde, kura sēd un ar bezgala paēdušas, laimīgas būtnes skatienu vēro pasauli. Edvīns tai pat sagādājis speciālu kārbiņu, jo viņas noskaņojums un labsajūta liedz to novietot līdzās citām sugas māsām.
Izmešana nedraud
E. Hegenbarts uzskata, ka dažādu lietu vākšana noteikti nedrīkst kļūt par pašmērķi. Ir muļķīgi nolikt katru pussalūzušu mantu ar domu – dzīvē viss var noderēt. “Šādi uzskatot, cilvēks viens divi var apaugt ar krāmiem. Tas ne tikai piesārņo telpu, vidi, kurā dzīvo, bet arī bremzē domāšanu. Lieta ir jāmeklē un jāatrod tad, kad tā ir nepieciešama,” secina krājējs.
Tomēr par savu varžu kolekciju viņš teic, ka apnikums vai laukā mešanas diena tai tik drīz nedraud.
