Pusotru stundu uz Dailes teātra skatuves vakar, 13. novembrī, bija Ojārs Vācietis.
Pusotru stundu uz Dailes teātra skatuves vakar, 13. novembrī, bija Ojārs Vācietis. Tieši tāpat kā pirms 20 gadiem, 1983. gada 13. novembrī, kad dzejnieks tur stāvēja savā 50 gadu jubilejā un lasīja dzejoļus.
Toreiz tā bija Ojāra Vācieša pēdējā publiskā uzstāšanās. Tagad viņš ir atgriezies režisora Mihaila Gruzdova iestudējumā “Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts”. Vēl tikai astoņas reizes, ieskaitot 17. novembra dienas papildizrādi, vienīgo, kur kāda biļete dabūjama, būs iespēja tikties ar O. Vācieša dzeju, ar mīlestību.
“Uzvedums ir mīlestības darbs – mīlestība kā vadmotīvs cilvēka dzīvei, kā dzinulis tās attīstībai un būtībai,” skaidro režisors M. Gruzdovs. “Ojāra Vācieša dzeja man lika meklēt jaunas formas un urdīt nezināmajos apcirkņos. Tāpēc tapa šāda koncerta forma – reizē dzeja, reizē Maskata mūzika, reizē nerunājoši aktieri un dzīvajā runājošs dzejnieks.”
“Dievs bija iemīlējies”
No Ojāra Vācieša Gaujas izrādē izskrien mīlestības motīvs, kurš iemiesojies septiņu jauno teātra aktieru tēlos. Vidzemes kaklarotas iesvaidīts, šis mīlestības ūdens plūst cauri visam iestudējumam, līdz beigās, ar nāves patieso skaudrumu sastapdamies, sadeg un nobirst baltos pelnos. Pats dzejnieks uz to visu, klusi smīnot, noraugās no fotogrāfijas Latvijas Republikas pilsoņa pasē. Ojāram Vācietim šādas pases nebija, to viņam tikai pirmizrādē scenogrāfa Andra Freiberga personā “izdeva” Zemgales priekšpilsētas Pasu daļa. Tā viņš tur no skatuves dekorācijām noraugās uz mums, mūsu šodienas Latviju, kā šeit dzīvojam, kā ciešam un mīlam.
“Kaut ko klusiņām, klusiņām”
Iestudējuma vērtība ir Artura Maskata mūzika un Sigvarda Kļavas vadītā Latvijas Radio kora dziedājums. Uz skatuves izvietots ducis klavieru, kuru kopskanējums nonāk līdz katram skatītājam, neatstājot vienaldzīgu. Ivara Cinkusa spēcīgais dziedājums fascinē, Jāņa Šipkēvica falsets ir bērnišķīgi mīļš un nevainīgumā tik patiess, īpaši fragmentā, kad tikko izskanējis Vijas Artmanes sirmajā balsī ierunātais skumjais dzejolis par mīlestību. Savukārt akordeonista Alda Jurisona melodijas izrādē piešķir liegi smeldzīgu noskaņu. Korim un solistiem galvā melnas beretes, kā Vācietim. Simbols, līdzība, varbūt vienkārši uzdrīkstēšanās nenobīties, kā savulaik pats dzejnieks to darīja.
Iestudējuma dramaturģiskā materiāla veidotāja Inga Ābele izrādē liek skanēt Ojāra Vācieša balsij. Kad dzejnieks no skatuves stāsta par to puisi, uz kuru viņš būs mazliet greizsirdīgs, pilnībā jānotic apgalvojumam, ka O. Vācietis bija un joprojām paliek labākais, patiesākais savas dzejas izpildītājs.
Septiņi jaunie Dailes teātra aktieri, tērpti dzejas rindām apdrukātos kostīmos, mazrunīgi, brīžiem tik jauneklīgi draiski kā dzejnieks, Trapenes lapegļu gatvē skraidīdams. Tie pāris dzejoļi, kurus viņi norunā, nedaudz rada nožēlu, kāpēc puišu balsīm režisors liek skanēt tik maz. Taču, kad viņi visi, pie klavierēm stāvēdami, aizsmēķē un līdz zālei atveļas lētu cigarešu dūmu mākonītis, redzētais kļūst jau nedaudz sirreāls. Tūlīt, tūlīt, no Māras dīķa pa ceļam uz savu Gauju un Carnikavu iedams, uz skatuves parādīsies pats dzejnieks.
“Visas pasaules puķes”
No simtiem dzejoļu M. Gruzdovs un I. Ābele izrādē izvēlējušies tos, kuri Vācieti atklāj kā mīlas liriķi, apzināti notušējot “sociālpolitisko šlepi”. Manu, četrdesmitgadnieku, paaudzi šī izrāde sit nežēlīgi. Toreiz, pirms divdesmit gadiem, mēs, jauni un skaisti, padomju varas ierobežoti un garā nebrīvi, pārtikām no mīlestības un dzejas. Ko nedrīkstējām sacīt, dzejā mūsu vietā pateica Čaklais, Ziedonis, Vācietis. Kad dažreiz jūtu izpausmei trūka savu vārdu, “visas pasaules puķes” mīļotajam cilvēkam varēja pasniegt ar Vācieša muti.
Tagad, pēc gadiem, Dailes teātra iestudējums to visu atkal uzplēš. Pa šķiedriņai, pa stīdziņai, līdz pārņem tāda “smeldzīga, smeldzīga nojauta”, jo varbūt patiešām savulaik “miljons mīļuma palika nepateikts”. Taču, ko padarīsi, atliek vien noskatīties, kā
“nes vienu neaizmirstulīti
man pretī
meitēns ļoti mazs.
Jā, viņam gan
būs zili rīti
no zilas, zilas
mūžības”.
