Šī rudens visgrandiozākais pasākums Latvijā bija Eiropas čempionāts basketbolā, kas norisinājās Rīgā.
Latviešiem ir paruna, ka «vēsture mēdz atkārtoties». To mēs izjutām septembrī, kad Latvijai otro reizi pēc gandrīz 80 gadu pārtraukuma bija uzticēts organizēt šīs Eiropas līmeņa sacensības. Taču latviešiem ir vēl viens teiciens – «Divreiz vienā upē neiekāpsi». Tāpēc šogad čempionātā palikām 8. vietā un basketbola slavas virsotnē, kurā nonācām pēc zelta medaļu izcīnīšanas pirmajā Eiropas čempionātā 1935. gadā, atgriezties vairs nespējam.
Tomēr čempionāts bija svētki. Laikrakstam «Bauskas Dzīve» ielūkoties pa atslēgas caurumu aizkulisēs jeb uzzināt, kā viss noritēja «otrpus žogam», palīdzēja spēļu apmeklētāji, brīvprātīgie un tehniskie darbinieki.
Draudzīgie fani
Pirms došanās cīnīties par augstākām vietām Lillē Francijā, Latvija sacentās ar Čehiju, Ukrainu, Beļģiju, Lietuvu un Igauniju. Tika prognozēts, ka Rīgu čempionāta laikā apmeklēs ap 60 – 70 tūkstošiem ārvalstnieku. Jau pēc pirmajām spēlēm iebraucēji galvaspilsētas ielās izkrāsotām sejām un, apbruņojušies ar savas valsts karogiem, bija pamanāmi, novēroja «Bauskas Dzīve». Viņi ieradās lielās fanu grupās, naktis aizvadīja Vecrīgā, kur katrai valstij bija izveidots savs fanu bārs.
Līdzjutējus vēroja arī iecavnieks Edžus Kauķis, kurš čempionāta laikā strādāja arēnā «Rīga». Viņš, pārbaudot biļetes pie ieejas, varēja aplūkot visus atbalstītājus, kuri nāca iekšā ļoti priecīgi un nereti – piedzērušies. Visaktīvākie līdzjutēji bijuši kaimiņiem lietuviešiem. Edžus smej, ka tikai fanu atbalsta dēļ Lietuvas komanda spēja izcīnīt otro vietu čempionātā. Lietuviešu līdzjutējus bija grūti pārspēt. Uz visiem savējo mačiem viņi bija ģērbušies dzeltenzaļos tērpos, izcēlās ar vienotību un skaļumu.
Tomēr neatkarīgi no tautības, līdzjutēji bija draudzīgi cits ar citu, novēroja Edžus. Pēc Čehijas uzvaras pār Beļģiju norobežotajā teritorijā pie arēnas «Rīga», kas bija pārvērsta par īpašu pilsētu, kur notika dažādas aktivitātes, čehi uzrīkoja savu uzvaras ballīti. Ik pa laikam ar smaidu sejā tajā ieklīda arī kāds beļģis. Taču pēc Latvijas uzvaras pār Beļģiju pirmajā čempionāta spēlē beļģu fani Rīgas bāros atstājuši prāvas summas, kas mērāmas tūkstošos.
Pavada eskorts
Mājiniekiem mugurā bija jāvelk gaišas krāsas tērps, tāpēc mūsējie laukumā nāca baltajās formās, ciemiņi – pārējās krāsās. Viņiem bija piekodināts, ka nedrīkst redzēties apakškrekli, zeķes, saites vai jebkāds cits elements ar Nacionālās Basketbola asociācijas (NBA) logo vai apdruku, kompreses saitēm bija jābūt baltām, melnām vai formas krāsās. Komandas personāls, kas atradās laukuma malā, nedrīkstēja uz spēlēm vilkt džinsus, vienīgi dakterim bija atļauts būt šortos.
No viesnīcas uz spēlēm basketbolistus veda ar čempionāta logo aplīmēts autobuss, ko pa piepildītajām un kņadas pilnajām Rīgas ielām pavadīja policijas eskorts.
Kā spēlēs, tā treniņos komandai izsniedza 35 litrus ūdens, 14 dvieļus pirms mača un 14 – pēc puslaika. Kad basketbolisti no tuneļa skrēja iekšā zālē, telpā atskanēja īpaša komandas izvēlēta dziesma noskaņojuma radīšanai.
Kautiņi neizvērtās
Veiksmīgai čempionāta norisei Rīgā, ko vēlāk oficiālā pasākuma rīkotāja «FIBA Europa» atzina par teicami organizētu, tika piesaistīti ap 250 brīvprātīgo palīgu. To vidū jaunieši, seniori, arī vairāki lietuvieši un baušķenieks Mārtiņš.
Brīvprātīgie varēja kļūt par vietu ierādītājiem zālē, VIP viesu sagaidītājiem, informācijas centra darbiniekiem, mediju palīgiem, «bumbu puikām» un citiem noderīgiem palīgiem.
Darbs viņiem sākās krietnu laiku pirms čempionāta. Pirms pārbaudes spēlēm tika izdalītas brīvprātīgo formas – pilns sporta tērpa komplekts ar garajām biksēm, botēm un naģeni –, ko vēlāk varēja paturēt kā suvenīru.
Notika arī apmācības, kurās, piemēram, piekodināja, ka starp trim dienā esošām spēlēm ir maz laika zāles iztīrīšanai, tāpēc arēna «Rīga» no apmeklētājiem jāatbrīvo 15 minūšu laikā. Nepieciešamības gadījumā apsargi līdzjutējus ar «dzīvās ķēdes» palīdzību virzītu uz izejas pusi. Iecavnieks Edžus Kauķis arī novērtēja apsargu operatīvo darbu: «Viņi iesaistījās pie mazākajām problēmām, tāpēc neizvērtās lieli konflikti vai kautiņi, kādi mēdz gadīties karstasinīgiem faniem šādos pasākumos.»
Atbildīgs darbs
Kopumā bija ļoti daudz personu, kas bija saistītas ar grandiozā sporta pasākuma norisi. Pēc aptuvenām aplēsēm akreditācijas centrā tapa ap 3000 ieejas karšu. Visiem darbs ļoti atbildīgs. Lietuvas – Beļģijas spēles rezultāts tika noteikts tikai pēc video atkārtojuma noskatīšanās, jo šajā mačā uzvaru nesošie punkti tika gūti līdz ar dueļa beigu signālu. Vēlāk izrādījās, ka Beļģijas uzvara bija apstrīdama. Darbinieku vidū izplatījās runas, ka vīri, kas atbildīgi par neprofesionālo videomateriālu, atlaisti.
Brīvprātīgais Mārtiņš atklāj: «Nedaudz žēl, ka Latvijā norisinājās tikai vienas apakšgrupas spēles. Būtu gatavs palīdzēt visa turnīra organizēšanā, redzēt pasaulslavenus basketbolistus, komandas. Taču tik mazai valstij kā Latvija nav tādas iespējas. Jācer, ka līdzīga izdevība mūs sagaida agrāk nekā pēc 80 gadiem.»
