Sentiments droši vien. Pārāk daudz atmiņu no pirmajiem Senās mūzikas festivāliem Bauskas pilī un Rundālē. Tās ir dzidras kā Himalaju kalnu kristāli.Skaistais entuziasma laiks, ko iesāka muzikologi Boriss Avramecs, Solvita Sējāne un Bauskas pils muzeja direktors Māris Skanis 1993. gada vasarā, izvērtās par notikumu teju desmit gadu garumā. Bez valsts un Eiropas fondu finansējuma. Boriss, ja vajadzēja, komponēja sponsoriem svītas un minioperas. Pārdzīvoja, bet zināja, kālab vajadzīgs kompromiss. Kad Solvita, Māris un Boriss sāka pagurt, iniciatīvu uzņēmās jauns, lietpratīgs, ļoti niansēts mūzikas pazinējs Jānis Markovs. Nu jau ir, ja nemaldos, gadi četri, kopš renesanses lautas skaņas Jānis klausās citā, iespējams, labākā, bet mums neaizsniedzamā pasaulē. Katrā Senās mūzikas festivālā es viņu atceros. Arī pagājušās nedēļas beigās, kad Starptautiskā senās mūzikas svētku programma un kulminācija, kā allaž, Rundālē bija lieliska. Labi organizēta, skaista un saturīga. Arī bezpersoniska, manuprāt. Atkal atcerējos Jāni Markovu. Viņa apbrīnojamo spēju vispārību pārvērst individuālā, emocionālā pārdzīvojumā. Tas bija vairāk nekā menedžments un mārketings. Tas bija pavisam citādi…Cilvēkiem, kuri nepazina Jāni, varu vien pateikt, ka viņš, vēl nebūdams 40 gadus vecs, pārstāvēja «jaunās» pasaules vērtības, vienlaikus palikdams uzticīgs «vecās» pasaules ideāliem. Neizliekoties un netēlojot. Cik maz mums ir tādu cilvēku, un cik ātri aizmirstam par viņu esamības skaistumu! Paldies tev, Jāni Markov!
