Pēc vējainās ziemas un vēsā pavasara pamodušies un steidz baroties arī cēlie līņi.
Pēc vējainās ziemas un vēsā pavasara pamodušies un steidz baroties arī cēlie līņi.
Līnis ir karpu dzimtas zivs, kas sastopama aizaugušos meža ezeriņos, dīķos, ezeros ar dūņainu gultni, tos var meklēt arī upēs, kur nav straumes vai tā ir minimāla. Līni var uzskatīt par lēnu un tūļīgu zivi brīžos, kad tas meklē barību. Ja līnis ir uzķēries uz āķa, tas izrāda milzu spēku un kļūst par patiesi cienīgu pretinieku.
Septiņas, desmit dienas pirms nārsta līņi pārtrauc uzņemt barību. Tie atsāk baroties tikai tad, kad nonārsto, – parasti jūnijā. Sasilstot ūdenim, līņi barojas intensīvāk. Cope parasti sākas ar saullēktu un ilgst aptuveni līdz pulksten vienpadsmitiem. Siltā laikā pie līņu loma iespējams tikt līdz pat saulrietam. Vasaras vidū, jūlija otrajā pusē, kad ūdens temperatūra ir ap +25°C, to aktivitāte mazinās – līņi makšķernieku lomos ir ļoti reti, lai gan tiek gaidīti. Šajā laikā tie zaudē jebkādu interesi par iebarojamo ēsmu.
Vienīgā pazīme – gaisa burbulīši
Pie nepazīstamas ūdenskrātuves atrast līņus ir gandrīz vai neiespējami. Iedomājieties, ka atrodaties pie caurtekoša ezera, ūdens ir jau sasilis, arī ūdensaugi ir manāmi, šo nelielo ezeriņu vēl nav skāruši malumakšķernieki ar saviem licencētajiem un nelicencētajiem tīkliem un murdiem. Ticiet man, šādi ezeri Latvijā vēl ir. Pēc kā orientēties, kur meklēt cēlās zivis?
Tuvējie ūdensaugi ietrīcas, bet tur kāpurus no augu stiebriem var nolasīt gan karūsas, gan raudas, gan brekši. Arī no ūdens līņi izlec, tādējādi sevi nododot, ļoti retos gadījumos. Kādā zinātniskā grāmatā lasīju, ka līņi izlecot tikai krasa atmosfēras spiediena dēļ. Vienīgā pazīme, kas liecina, ka līņi vai karūsas atrodas tuvumā, ir gaisa burbulīši, ko tie izdod, rakņājoties pa gultni. Ūdens virspusē ir pamanāma nelielu gaisa burbulīšu ķēdīte. Bieži vien tā pārvietojas, dažkārt ilgāku laiku tie ir vērojami vienā vietā. Burbulīši ir manāmi, ja laukā ir bezvējš vai lēns vējiņš. Mazliet sāņus no burbulīšiem jāiemet ēsma.
Ko darīt, ja pie nepazīstamas ūdenskrātuves esat atbraucis vējainā laikā? Tad noteikt vietu, kur atrodas līņi, ir neiespējami. Bieži vien ir bijis tā, ka laiku pa laikam no ūdens izceļat kādu nelielu raudiņu vai asarīti un pat nenojaušat, ka cēlais līnis ir blakus. Uzliekot uz āķa lielāku ēsmu, ko mazās zivtiņas nevar apēst, piesakās vēlamā zivs – līnis.
Apmācies un vēss laiks ir nelabvēlīgs
Līņi, tāpat kā karūsas, ir jutīgi pret laika maiņu. Tāpēc vienmēr pirms došanās uz copi būtu vēlams zināt atmosfēras spiedienu, vēja virzienu un mēness fāzes. Saulains un silts laiks, stabils atmosfēras spiediens ir pats labākais copes laiks. Ja atrodaties pie ziemeļu vai ziemeļaustrumu krasta un vējš pūš tieši sejā, iespējas uz iespaidīgu lomu ir vēl lielākas. Pateicoties vējam, saules sasildītie ūdeņi tiek atpūsti uz krastu, rodas optimāls temperatūras režīms. Ēsma visu laiku atrodas kustībā. Šajā gadījumā vējainajā pusē koncentrējas ne vien līņi, bet arī citas zivis. Ieteicams vispirms makšķerēt seklajās vietās, kur ir tikai pusotru metru dziļš.
Apmācies, vēss laiks, nav vēja, zems atmosfēras spiediens – tie ir makšķerēšanai nelabvēlīgi laikapstākļi. Ūdens neuzsilst un nesamaisās. Līņi ir mazkustīgi un par ēsmu izrāda minimālu interesi. Apmācies un auksts laiks, kad no krasta pūš ziemeļu vējš, copei ir pats sliktākais, jo seklākajās ūdenskrātuves vietās veidojas aukstā ūdens zonas. Tad līņi par barību neizrāda nekādu interesi un to makšķerēšana jāatliek uz citu dienu.
Dažkārt veiksmīgāko copes dienu nevar izvēlēties, jābrauc tad, kad ir brīvs. Šādās dienās līņus ieteicams meklēt 1,5 – 3 metru dziļumā, izmantojot nelielas ēsmas – vienu divas nelielas slieciņas vai trīs četrus baltos gaļas tārpiņus. Jāraugās, lai ēsma biežāk tiktu mainīta. Neskatoties uz dažādām viltībām, copītes ir visai retas, iespēja uz panākumiem ir neliela.
Lietus pamodinājis un rosinājis apetīti
Pārlapojot savu makšķernieka dienasgrāmatu, atradu kādu ierakstu, kas veikts 1993. gada maijā. Makšķerēju Babītes kanālā. Zivis par manu ēsmu neizrādīja nekādu interesi. Iepriekšējā nakts bija auksta, gaisa temperatūra bija apmēram +7°C. Zāle piekļāvusies zemei un pārklājusies ar salnu. No rīta uz zemi nedaudz palūkojās saulīte, bet tad paslēpās aiz mākoņiem. Ūdens bija rāms kā vannā, nespēlējās pat mazās zivtiņas. Pēc ilgāka brīža pie līņiem domātās iebarojamās ēsmas atpeldēja mazās raudiņas un plicīši. Par šāda izmēra zivīm pat pusaugu runcis būtu izbrīnījies.
Ap astoņiem sāka līt, domāju, ka jātin makšķeres un jādodas mājup. Kamēr krāmēju mugursomu, bija cope. Savādāka nekā iepriekš – pludiņa antena sāka šūpoties, piecirtu un… ilgi gaidītā zivs atkrita atpakaļ ūdenī, jo biju uzsējis 12. numura āķīti. Ātri nomainīju āķīti, uzliku baltos gaļas tārpiņus, un pēc piecām minūtēm pludiņš atkal sāka šūpoties. Sekoja piecirtiens, un 400 gramu smags līnis bija tīkliņā. Aizmirsu par savu nodomu doties mājup. Ilgāku laiku pludiņš ūdenī stāvēja nekustīgs. Aptuveni pēc pusstundas atkal bija cope, līnis jau iespaidīgāks – aptuveni 800 gramu. Tā lietainā dienā tiku pie četriem skaistiem līņiem un karūsām. Lietus bija pamodinājis zivis un rosināja to apetīti. Ap pusdienas laiku lietus rimās, mazinājās arī lielo zivju aktivitāte.
