Sveiciens no Austrālijas! Dzīvoju Austrālijā, Melburnā. Jūsu «Bauskas Dzīvei» pārsūtu tekstu, kura autors ir Laimonis Holms – mans interneta draugs, kurš dzīvo Argentīnā, Andu kalnos, tālu no latviešu sabiedrības.
Sveiciens no Austrālijas!
Dzīvoju Austrālijā, Melburnā. Jūsu “Bauskas Dzīvei” pārsūtu tekstu, kura autors ir Laimonis Holms – mans interneta draugs, kurš dzīvo Argentīnā, Andu kalnos, tālu no latviešu sabiedrības. Šo rakstu viņš atsūtīja man ieskatam, jo to paredzēts ievietot mūsu laikrakstā “Austrālijas Latvietis”. Esmu bijušais baušķenieks. Bauskā dzimis, audzis, skolojies. Laimonis būtu ļoti priecīgs, ja viņa vēstulē paustās domas pārņemtu un nodrukātu vēl kāds latviešu laikraksts.
Ar sirsnīgu sveicienu – eksbaušķenieks EDUARDS SKULTĒNS, ko draugi sauc par Edžu.
Prezidentes Vairas VīķesFreibergas lēmums piedalīties Uzvaras svinībās 9. maijā Maskavā sākotnēji izraisīja neizpratni. Ir pārāk skaidrs, ka šis datums, ar kuru sākās otrā un garā krievu okupācija, mūs, baltiešus, nevar noskaņot uz svinībām. Labi saprotama ir Igaunijas un Lietuvas prezidentu nostādne šajā pasākumā nepiedalīties. Taču, šķiet, prezidentes izvēle bija pragmatisma inspirēta, vēlme šķetināt mazliet smalkāk – jā, braukt uz Maskavu, bet iepriekš pasaulei izklāstot galvenos mūsu nesenās vēstures faktus un precīzi formulējot, kādā garā Latvija piedalās šajā starptautiskajā forumā.
Un tiesa, šādi abos gadījumos (braucot vai nebraucot) dubulti tiek uzsvērts Baltijas valstu okupācijas jautājums. Atšķirīga taktika, bet kopīgs mērķis – vēsturiskās taisnības atjaunošana, okupācijas seku likvidēšana.
Uz šī fona ļoti atzinīgi jāvērtē prezidentes jau laikus izplatītā Deklarācija par Baltijas valstu okupāciju, kas izraisīja plašu, labvēlīgu starptautisku rezonansi (Krieviju izņemot), referāti un Latvijas vēstures grāmatas krievu valodas versijas pasniegšana V. Putinam. Eiropas Savienības (ES), arī citu zemju augstām valsts amatpersonām tagad ir daudz skaidrāks priekšstats par mūsu sarežģīto vēsturi un okupāciju. Diemžēl pretēji Vācijai Krievijai vēl ir grūti objektīvi izvērtēt savu pagātni. Tās oficiālā reakcija uz prezidentes deklarāciju bija, maigi runājot, neadekvāta. Okupāciju noliedz vienīgi paši okupanti. Varbūt tas arī nav pārāk svarīgi, jo Baltijas valstu okupācija ir oficiāli atzīta visā pasaulē.
Apsveicama ir preziden tes iniciatīva starptautiski nopietni runāt par Latvijas okupāciju, tās sekām utt. Neviena mūsu valsts augsta amatpersona taču līdz šim to nebija darījusi. Latvieši to atcerēsies.
Īsi pirms došanās uz Maskavu ASV prezidents Džordžs Bušs divas dienas viesosies Rīgā. Neliekas, ka tā būtu sagadīšanās, drīzāk gan cieņas izrādīšana Latvijai un nepārprotams ASV atbalsts mūsu pozīcijai konfliktīvajās attiecībās ar Krieviju. Arī draudzīgi žesti: Vaira Vīķe-Freiberga ir ielūgta lidot uz Maskavu kopā ar prezidentu Dž. Bušu viņa lidmašīnā. (Nez kādas būs Krievijas valdības oficiālo pārstāvju sejas, kad Šeremetjevas lidlaukā no lidmašīnas kopā izkāps ASV un Latvijas augstākās valsts amatpersonas?) Prezidente atgriezīsies Latvijā Francijas prezidenta Žaka Širaka lidmašīnā, kurš pāris dienu pavadīs Latvijā. Prieks par mūsu prezidentes labajiem augsta līmeņa starptautiskiem sakariem.
Runāšana par okupāciju nav pašmērķis. Konsekvents un loģisks nākamais solis ir pievērsties okupācijas seku likvidēšanai Latvijā, kā to līdzīgos apstākļos paredz starptautisko tiesību principi. Un visredzamākās okupācijas sekas, manuprāt, ir tautas leksikā dēvēto okupantu/kolonistu un pēcteču (šo terminoloģiju lieto arī ANO Ženēvas 1949. gada konvencija) masīvā, nelikumīgā un lielākoties nedraudzīgā klātbūtne Latvijā vēl 14 gadu pēc neatkarības atjaunošanas. Okupācijas dēļ latvieši gandrīz kļuvuši par minoritāti savā vēsturiskajā dzīves telpā un turpina būt mazākumā daudzās Latvijas pilsētās, arī galvaspilsētā Rīgā.
Ne sabiedrībā, ne Saeimā (prokrieviskās partijas izņemot) nav vairs pieņemts politkorekti šausmināties par terminu “dekolonizācija”. Nemitīgi pieaug prasības to īstenot – proti, ES sastāvā, ar finansiālu atbalstu, visnotaļ civilizēti. Jā, manuprāt, ir laiks palīdzēt lielākai daļai okupācijas apstākļos iepludinātu PSRS pilsoņu (resp. pēctečiem) atgriezties savā etniskā dzimtenē vai arī izceļot uz citām zemēm. Precizēsim, bez naida jūtām. Laiks dziedē daudzas brūces. Varbūt mums ir grūti līdzās dzīvot, bet varam būt labi kaimiņi katrs savā zemē. Latviešiem tā būs vēsturiskā taisnīguma atjaunošana.
Eiropa mūs šoreiz ļoti labi sapratīs, it sevišķi jaunās ES dalībvalstis (Polija u. c.). Latvijai kā dalībvalstij oficiāli jāizvirza attiecīgām ES autoritātēm sakarīga un labi formulēta dekolonizācijas prasība, bet eventuāli attiecīgajā procesā var piedalīties arī ANO, ASV un citas valstis.
Ceru, ka arī prezidente, kas drosmīgi un ar labiem panākumiem starptautiski sākusi skaidrot mūsu neseno vēsturi, akcentējusi okupācijas jautājumu utt., nepaliks pusceļā un sniegs savu atbalstu juridiski likumīgai un morāli taisnīgai Latvijas dekolonizācijai. Šī alternatīva Latvijai noteikti būs labāka.
L. HOLMS Argentīnā
