Veļu jeb dieviņu laiks iestājas tumšajos rudens vakaros. Senie latvieši ticēja, ka šajā laikā aizgājušo senču gari nāk ciemoties pie dzīvajiem, rādās kā migla, kā kamoli veļas.Mūsu laikraksta lasītājam VITOLDAM ROBERTAM ZOMMERFELDAM tas atmiņā atsaucis tālos bērnības gadus, kad ganu gaitās sastapis vecu vīru, kas stāstījis teiku vai varbūt patiesu notikumu par Bauskas pili. Vasarā, kad ciemojies Bauskā, kāds neredzams spēks viņu vilcis uz pili, kur noticis neticamais. Šo V. R. Zommerfelda stāstu publicējam saīsināti.Meitenīte karalaukāPie torņa sienas pēkšņi parādās tāds kā balts miglas plīvurs, sākumā neliels, tad arvien lielāks un lielāks. Tajā redzu bruņās tērptu vīrieša augumu, līdzās sieviete baltā tērpā. Vīzija neturpinājās ilgi. Nevarēju saprast, vai tiešām to redzēju vai varbūt tie bija mani iedomu tēli. Atmiņā atausa vecā vīra stāsts.Liela meža vidū paslēpies neliels ciemats. Tajā patvērumu atraduši cilvēki, kuri aizbēguši no saviem kungiem. Vakara darbi padarīti, iestājies klusums. To negaidīti pārtrauc labi apbruņota karakalpu vienība. Iebrucējus vada pats pils komandants. «Nevienu nesaudzēt, lopiņus izvest, mājas nodedzināt!» ir barga pavēle. Skan cilvēku kliedzieni un lāsti, lopiņus aizved tālāk no mājām, bet cilvēkus apsteidz nāve.Baigajā klusumā ieraudas bērns. Karakalpi jau paceļ zobenus, kad atskan pavēle: «Nolaist ieroci!» Miruša vīrieša augumam pāri pārkritusi sieviete sastingušajās rokās tur bērnu. Grupas komandieris ierauga meitenītes seju. Viņš atdod mazo vienam no karakalpiem.Nedaudz vēlāk atlido jauna vēsts – barons nosaucis meitenīti par savu meitu. Pilskungs dzīvojamās telpās ne ar vienu nesarunājas, ir kluss un domīgs. Liek pasaukt kalpones, un nodod ievīstīto meitenīti viņu gādībā.Nākamās dienas rītā kalpones atved bērnu. Viņu vairs nevar pazīt – nomazgāta, skaistās drēbītēs, ie-smaržota, gaišie mati rūpīgi sakārtoti. Viņa lēnām, bet droši pieiet pie barona, pastiepj pretī rociņas. Meitenīte nebaidās no bargā pilskunga, tik cieši un uzticīgi tam piekļāvusies. Varbūt pirmo reizi mūžā acīs viņam parādās asaras. Viņš ātri aizgriežas, lai cilvēki tās nemanītu. Nomierinājies barons liek pasaukt pilskundzi un dēlu. Pirmais parādās zēns, gadus piecus vecs. «Kondrāt, nāc un sasveicinies ar māsu!» aicina pilskungs. Tikpat droši mazā pieiet pie sievietes, kas nu būs viņas māte, pastiepj pretī rociņas.Iemūrēti pils torņa sienā?Gāja diena pēc dienas, mēneši un gadi. Ārpus pils mūriem Alisei, tāds vārds dots meitenei, bija aizliegts iet, par to bija brīdināta sardze. Vēl paiet gadi, kad Alisei un Kondrātam atļauts divatā atstāt pili.Alise augumā slaida, skaista, gaišiem matiem. Kondrāts jau pieaudzis vīrietis, veikls un spēcīgs. Kopā auguši, tagad kļuvuši kautrīgāki. Zina, ka nav brālis un māsa. Vēl paši nav sapratuši, ka mīla skārusi viņu sirdis, bet to redz ļaudis, arī pilskungs un viņa kundze. Jauniešu jūtas viņiem pavisam nepatīk, jo ir savi nodomi par abu likteņiem.Vēl neviens nenojauš, bet tuvojas nenovēršamais. Kādas dienas rīts sākas ar satraukumu. Savā guļasvietā atrasts miris pils saimnieks. Izplatās vēsts, ka noindēts. Uz galdiņa pie gultas atrasts kauss ar vīnu, kam pievienota inde. Un vēl viena ziņa – komandanta nāvē vainojami abi jaunieši. Bez galma intrigām nevarēja iztikt. Baumām gan neviens neticēja, jo Alisei un Kondrātam nebija iemesla kādu nonāvēt. Abi jaunieši tiek ieslodzīti pazemē. Ilgi ļaudis cīnās par viņu atbrīvošanu, bet veltīgi. Par tālāko nekas vairs nav zināms. Paklīdušas baumas, ka jaunieši iemūrēti torņa sienā.Par šiem notikumiem gadsimti klusē un klusēs vēl ilgi. Tie vēl negrib mums atklāt savus noslēpumus.
