Stelpiešu Ivanovu ģimene 30. janvārī bija kopā, lai atzīmētu jaukas gadskārtas. Jaunākajai meitai Justīnei palika 21 gads, vecākajai – Ingai – 30. Uz šo jauko brīdi no Grieķijas atlidoja arī Ivanovu vidējā meita Iveta.
Stelpiešu Ivanovu ģimene 30. janvārī bija kopā, lai atzīmētu jaukas gadskārtas. Jaunākajai meitai Justīnei palika 21 gads, vecākajai – Ingai – 30. Uz šo jauko brīdi no Grieķijas atlidoja arī Ivanovu vidējā meita Iveta.
Tieši rokās
Tatjana ir dzimusi Latgales mazpilsētā Kārsavā un skaidrā latviešu valodā uzsver – “esmu krieviete”.
“Beidzu sviesta meistaru skolu Rēzeknē, un mani nosūtīja strādāt uz Stelpi. Mamma bēdājās – tik tālu. Ja nu apprecos un palieku pavisam? Atbildēju, ka tas nenotiks, jo ar latvieti neprecēšos, bet krievu jau tur Zemgalē nebūs,” atceras Tatjana. Ar tādu apņēmību viņa atbraukusi uz Stelpi un tieši Ilmāram rokās. Nu jau 31 gads, kopš precējušies.
Meitas dzimušas ik pēc četrarpus gadiem. Inga esot jaunākās māsas izauklējusi. Savukārt Justīne – mīlule un princesīte. Vecāki reizēm gribējuši bārt, bet nav varējuši, jo lielās māsas mazo aizstāvējušas. “Kad man ar apbrīnu saka, ka tik labas meitas izaugušas, gandrīz vai kaunos. Nu nav tur manu nopelnu – mēs ar Ilmāru katru dienu darbā, viņas pašas auga no mazotnes patstāvīgas. Visas trīs mācījās Vecumnieku vidusskolā. Mūzikas skolu Vecumniekos pabeidza Justīne, Baldonē – Iveta. Mēs ar vīru un meitas dziedājām ansambļos. Turklāt, kam paskaties, te, pienotavas ciematā, visiem labi bērni izauguši, ne nu manas meitas kādas izcilnieces,” uzsver mamma.
Katrai īpašs ceļš
Lapojam albumu, un Tatjana stāsta par meitām. Pirmā patstāvīgu dzīvi sāka Inga. Pabeidza medicīnas skolu, izmācījās par vecmāti. Pēc tam pabeidza psihologus Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadī bas augstskolā, bet strādā par zobārsta asistenti Diagnostikas centrā. Mācījusies un strādājusi vienlaikus, stutējusi māsas, kad arī viņas sākušas studijas. Inga dzied korī “Namejs”.
Iveta augusi kā puika, kāpusi kokos, delverējusies. Agri radās interese par grieķu kultūru un senajām valodām. Latvijas Universitātē Iveta pabeidza klasiskās filoloģijas bakalaura un maģistra programmas. Viņa zina krievu, vācu, angļu, itāliešu, grieķu un latīņu valodu. Studiju gados bijusi iespēja divas reizes būt Grieķijā. Kādu laiku Universitātē Iveta studentiem moderno valodu fakultātē pasniegusi latīņu valodu. Izturot konkursu, pieņemta darbā Ārlietu ministrijā, un kopš pagājušā rudens Iveta Ivanova ir Latvijas vēstnieka sekretāre – atašeja Grieķijā. Šī darba iespēja viņai bijusi gluži kā bērnības sapņa piepildījums. No Universitātes jauktā kora “Juventus” Iveta gan īsti nav atvadījusies, organizēs tam koncertu Grieķijā. Korī piedzīvots daudz jauku brīžu gan Latvijā, gan ārzemēs.
Justīne divus gadus studējusi filoloģiju Universitātē, bet sapratusi, ka tā viņu neinteresē. Tagad viņa mācās Kultūras un biznesa augstskolā, kur gūst zināšanas kultūras uzņēmējdarbībā, un strādā Vecrīgā studentu viesnīcā par vecāko administratori.
Piepilda prieks
“Tagad manu dzīvi piepilda prieks par to, ka meitām labi klājas,” saka Tatjana. Kopš 2001. gadā Stelpes pienotavā notika kardinālas pārmaiņas, viņa ir bez darba. “Sākumā jutos briesmīgi. Kļuvu nervoza, sāku slimot. Varu, bet nav, kur strādāt. Piensaimniecībai atdoti visi spēki. Ir pieredze, zināšanas, bet nevienam tās nevajag. Tagad meitas ir patstāvīgas, bet pirms četriem gadiem Justīne tikko beidza vidusskolu, vispār bija smagi,” atzīst Tatjana.
Pamazām pārdzīvojums ir mitējies. Ilmārs joprojām strādā katlumājā, viņš ir arī daudzdzīvokļu mājas pārvaldnieks. Vīrs un meitas Tatjanu mierinājuši, sakot, ka darba zaudēšana nav pasaules gals.
“Galvenais, ka man ir laba ģimene. No malas raugoties, varbūt šķiet galīgi neraksturīgi šiem laikiem – esam ieraduši apliecināt cits citam mīlestību un pieķeršanos. Lielās meitas atbrauc un visas krīt tētim ap kaklu. Samīļo arī mani. Atvadīšanās bez bučas nav iedomājama. Un mums visiem kopā ir labi. Ja meitas neatbrauc ciemos, mēs ar tēvu laižam uz Rīgu. Iveta tagad ir tālāk, bet viņa katru dienu piezvana,” tā mamma.
Galvenā ir mīlestība
“Par vecākiem un mūsu ģimeni es varētu uzrakstīt romānu,” tā, tikko atgriezu sies Atēnās, raksta Iveta Ivanova. “Ja vaicājat, kā viņi mūs ir audzinājuši, man jāsaka – nekā. Tas noticis nemanāmi. Varbūt tā arī ir īstā metode. Mums netika izteikti kategoriski norādījumi vai aizliegumi. Tomēr bija tādas pašsaprotamas normas, ko nedrīkstēja pārkāpt.
Neatceros, ka jaunākajās klasēs mamma būtu pārbaudījusi, vai esam izmācījušās. Viņa mums uzticējās un radināja pie patstāvības. Vasarās strādāju. Biju laborante pienotavā. Vecāki ir ieaudzinājuši, ka ģimenē galvenā ir mīlestība un pašaizliedzīgas rūpes citam par citu.
Ar savu Vecumnieku vidusskolu vienmēr esmu lepojusies, jo daudzi mani kursa biedri no Jūrmalas, Jelgavas un Rīgas nebija apguvuši ne pusi no tā, ko mēs mācījāmies. Mums nebija tā saukto izvēles priekšmetu, bija jāzina viss. Augstskolā klasisko filoloģiju sākām studēt 30, bet pabeidzām ti kai astoņas un visas nerīdzinieces. Man padodas valodas, un nereti ir jautāts, vai vecā ki ir valodnieki. Tad ir jāsmaida.
