Ilggadējā skolotāja un izglītības darbiniece Zeltīte Vaska arī sirmos gados prot uzturēt optimismu un dzīvo, glabājot atmiņas par pašai tuvām un nozīmīgām lietām.
Ilggadējā skolotāja un izglītības darbiniece Zeltīte Vaska arī sirmos gados prot uzturēt optimismu un dzīvo, glabājot atmiņas par pašai tuvām un nozīmīgām lietām.
Pieprasītā dāvana
Omulīgajā dzīvoklītī redzamas divas Kuldīgas ainavas. Saimniece, skatoties uz pirmo, kurā izteiksmīgā grafikas tehnikā attēlots senais tilts pār Ventu, saka: “Lūkojoties šajā bildē, vienmēr sev atgādinu, ka esmu spējusi būt izcili nekaunīga…” Protams, pēc šādas frāzes, tūdaļ jāvaicā: kāpēc? Sirmā kundze atceras: “Trīs gadus strādāju Kuldīgā. Mainot darbavietu, kolēģi man uzdāvināja skaistu tilta attēlu. Saņemot dāvinājumu, nespēju noturēties, pār lūpām izspruka vārdi “gribu rumbu”. Nepagāja pārāk ilgs laiks, kad no bijušajiem darbabiedriem saņēmu otru bildi. Protams, tajā ir redzama Ventas rumba.” Gandrīz viss bioloģijas un ķīmijas skolotājas darba mūžs aizritējis Bauskas rajonā, ārpus tā bijusi vien Kuldīga.
Attēls jau pabalējis, taču ūdenskritums tverts neparastākā rakursā, tāds satrakojies un saputojies balts.
Šie divi attēli atrodas katrs savā telpā. Rumba nepaveras katra ienācēja skatienam, tā novietota guļamistabā. Šepat ir arī prāvi apstrādāta dzintara gabali, piemiņa no krusttēva, kas savulaik bijis pasniedzējs Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā. Vēl viņa roku veidojums ir rožkoka saldumu trauks. Tāds apaļš, balstās uz trim kājiņām, virpota koka bumbiņām. Viesiem saimniece piedāvā konfektes tieši no šī trauciņa. Laiks jau to skāris, ko sīka plaisa atklāj bez vārdiem.
Mantojums no tuviniekiem
Saimniecei tuvāk atrodas arī neliels spogulis, kas liekams pie sienas un uz galda. Zeltītei par to citas atmiņas: “Tas ir mantojums no tēva. Mājās mums bija kumode, kur parasti bija nolikts spogulis dekoratīvā metāla ietvarā.”
Skolotāja teic, ka viņa nav īpaša lietu krājēja. Arī pārceļoties uz dzīvi Bauskas sociālajā mājā, līdzi ņemtas mantas, ko īpašniece jutusi ar sevi saderīgas. Viņa zīmīgi bilst: “Liekas, tās man ir bijušas mūžīgi.” Runa ir par audžumātes – savulaik Bauskā populāras šuvējas Bertas Gabrikas – darinājumiem. Nav jābūt rokdarbu speciālistam, lai pamanītu, ka mazs dīvāniņš pārklāts ar adītu segu. Katrs gabaliņš ir uzadīts ļoti akurāti, un viss pārklājs no šiem gabaliņiem rūpīgi sastiprināts kopā. Mazs, rišeljē tehnikā veidots galdautiņš lieliski iederas uz apaļa, pamatīga koka galdiņa, kas varētu būt tapis pagājušā gadsimta 50. gados.
Pārnākdama dzīvot no Pilskalna ielas uz Bauskas otru pusi, Z. Vaska līdzi paņēmusi nedaudz grāmatu – tās, kuras “ir pie sirds”. Lielāko daļu atstājusi kaimiņiem, lai ņem, kas katram tīk. Tagad viņa ir cītīga bibliotēkas apmeklētāja un šķelmīgi saka: “Jā, lasu arī romānus par mīlestību. Cenšos nelaist sev klāt melnus brīžus, nopurinu nost kreņķus un klapatas. Dzīvi ņemu ļoti vienkārši. Vēroju aiz loga kokus un gaidu pavasari.
