Anna Romanovska dzimusi aizpagājušā gadu simteņa pirmās puses otrā daļā Skaistkalnes apvidū.
Anna Romanovska dzimusi aizpagājušā gadu simteņa pirmās puses otrā daļā Skaistkalnes apvidū. Vēlāk dzīvojusi Lietuvā, pretī Skaistkalnei, robežas tuvumā.
Apglabāta pagājušā gadsimta sākumā Skaistkalnes vecajos (Vaiču) kapos. Viņas mūža dusas vieta zināma tikai aptuveni, kapa kopa izzudusi.
Nosargā kā tautasdziesmu
A. Romanovskas mūžā ietilpst arī tie 19. gadsimta gadi, kad tautskolās aizliedza latviešu valodu. Bet Lietuvā, kur viņa dzīvoja, pēc 1865. gada nedrīkstēja lietot pat latīņu burtus. Tas bija laiks, kad jau bija atcelta dzimtniecība un notikusi zemnieku brīvlaišana, bet muižnieku patvaļa, ar dievpalīgu, joprojām palika bezizmēra. Tie – viņas gadi.
Anna ir vissenākā zināmā ciltsmāte vienam jūras braucējam visās pasaules jūrās. Viņa mītnes zeme Anglija. Piederība šai dzimtai vēl ir vienam augstam policijas virsniekam ASV, vienam zinātniekam un diviem kultūras darbiniekiem Latvijā, vienam būvuzņēmējam Rīgā. Viņu ciltsmātei ir bijusi laba atmiņa un prasme vārdos nodot nākamām paaudzēm sava laika liecības. Tāda prasme bijusi arī vairākiem pēcnācējiem, un A. Romanovskas laika atmiņu nospiedumi saglabājušies līdz mūsdienām. Tieši tā kā tautasdziesmas.
Annas stāsts “Trakā ķēve”
Muižā, kurā viņi dzīvojuši, vecajai baronietei bija izgatavota viegla vienvietīga vaļēja karietīte. Tās ilksīs jūdza… jaunu zemnieci. Dievbijīgā baroniete jauno “ķēvi” vieglā riksī dzenāja pa labi koptajiem celiņiem muižas priekšā un pa klusā, ēnainā parka alejām. Izbraukumi reizēm kļuva neciešami vienmuļi. Tad vecā baroniete pavēlēja jaunajai “ķēvei” zviegt, trakot un spert. Un ticīgā baroniete sāka savaldīt “trako ķēvi”, sitot ar pātagu, lai tā nomierinās. Tas jau bija jautrāk. Baroniete pavēlēja “ķēvei” trakot vēl un sita vēl. Un vēl. Nu vairs nebija tik vienmuļi.
Kāds pātagas cirtiens trāpīja pa acīm. Kopš tās reizes viena acs iztecēja. Tā vecos laikos sacīja par aci, kura bija iegrimusi dobumā un caur plakstiņu spraugu bija redzamas tikai izkaltušas paliekas.
Izsūdz grēkus
Anna Romanovska reizēm kopā ar sava laika biedri “trako ķēvi” gāja tukšā dūšā (neēdušas) uz Skaistkalnes baznīcu. Šeit jaunā sieviete pazemībā nometās ceļos pie durvīm baznīcas iekšpusē. Viņa jutās necienīga savā grēcīgumā pieiet tuvāk svētajam altārim un ar nešķīsto dzīvi apkaunot to. Bet vecā baroniete šajā pašā laikā upes otrā pusē, drusku tālāk savā baznīcā, cēli sēdēja atsevišķā vietā Dieva izredzētiem – pie paša altāra.
Anna kopā ar “trako ķēvi” izsūdzēja grēkus par savām nešķīstajām dzīvēm, lai, stāvot ceļos pie altāra nožogojuma, svētā tēva roka tām iebāztu mutē iedomātu Dieva miesu. Tad iemeta ķestera greznā upurķeselē kādu līdzpaņemtu, grūti pelnītu monētiņu. Un par to, ceļos nometušās, nobučoja pa baznīcu apkārt nēsāto krustu.
Baznīcā izčukstējušās par savu grēcīgo dzīvi, abas nešķīstenes atkal basām kājām gāja mājup. Un ceļā šajā dienā pirmo reizi ieēda no linu lupatiņas iztīto cietas, sēnalainas maizes kumosu… Un abas pārmeta krustu. Tas – viņas laiks.
Šī “trakā ķēve” varēja būt arī pati Anna Romanovska. Liktenis bija žēlīgs. Acs iztecēja tai otrai.
Šūpuļa zemes smiltainē
Visādu varu nicināti, apsmieti, muļķoti un rentes pārmērīgo maksu izputināti, bez nekā ļaudis pārnāca atpakaļ uz dzīvi upes otrā pusē – Latvijā, savas tautasdziesmas šūpuļa zemē. Lai mūžu mūžos paliktu tās smiltainītē. Tur – viņas priedulāja pakrēslā. Un tūlīt arī Annas Romanovskas vairs nebija. Viņa – Ausekļa un Andreja Pumpura laikabiedre, kuri mums deva “Gaismas pili” un mūsu tautas eposu. Arī viņa no šī laika atstājusi savu mazumiņu, palikdama pēcnācējos. Lai strādā! Lai piemin pagātni!
