Piecdesmit gadus katru rītu pa vienu un to pašu ielu doties uz vienu un to pašu darbavietu, ienākt telpā un uzrunāt tajā esošos: «Labrīt, bērni! Lūdzu, sēdieties! Sāksim mācību stundu!»
Īstajā vietā
Kas tas ir – pieradums, bailes no nezināmā? «Nē, man šķiet, tā ir milzīga sava darba mīlestība, pienākuma apziņa. Tas ir apliecinājums, ka cilvēks ir savā īstajā un vienīgajā vietā, tādēļ neko nedz vajag, nedz vēlams mainīt,» tā par Īslīces vidusskolas skolotāju Veltu Balodi teic viena no viņas bijušajām audzēknēm, tagad skolotāja Mārīte Šata (Blīgzna).
Laika ritējums ir straujš. Šogad, 1. septembrī, apritēja 50 gadu, kopš Velta Balode ienāca toreizējā Īslīces pamatskolā kā sākumklašu audzinātāja. Mainījušās skolēnu paaudzes, vizuāli citādāku tēlu ieguvusi mācību iestāde. Gadu rievas atstājušas pēdas toreiz gaišmatainās, tikko no pedagoģiskā institūta atbraukušās meitenes sejā. «Tās ir vienīgās skolotājas Veltas izmaiņas. Citādi viņa ir tikpat moža, gaiša un labas domas izstarojoša kā laikā, kad viņa bija mūsu audzinātāja,» saka Daina Petraščuka (Biezuma).
Cīņa par audzinātāju
Daina un vēl divi desmiti mazuļu 1967. gada 1. septembrī sāka skolas gaitas kopā ar Veltu Balodi. Jauki, jautri aizvadīti septiņi mācību gadi. Taču tad, 7. klases beigās, skolotāja Velta Balode tika norīkota nākamajā gadā kļūt par pirmklasnieku audzinātāju. «Tad notika tiem laikiem šķietami neiespējamais. Mūsu vecāki rakstīja vēstules partijai un rajona vadībai, nāca un runāja skolā, un savu panāca. Velta bija mūsu, 8. klases, kā arī pirmklasnieku audzinātāja,» skolas gadus atceras D. Petraščuka.
Pusgadsimtu strādājot skolā, Velta Balode izkopusi daudzas prasmes, sasniegusi daudz jauna. Pieredzējušās pedagoģes izauklēta joprojām ir viesu, bijušo un esošo audzēkņu iecienīta uzturēšanās vieta – skolas muzejs. Taču skolotāja Velta Balode nav sastopama tikai līdzās seno laiku liecībām un atmiņu albumiem. Viņa joprojām ir klases audzinātāja. Šogad skolotājas pieskatīšanā ir viena no Īslīces vidusskolas 9. klasēm.
Dainas Petraščukas veltījums Veltai Balodei
Vērīga
Eleganta
Laipna
Taisnīga
Asprātīga
Bezbailīga
Apzinīga
Lietišķa
Optimistiska
Draudzīga
Enerģiska
Audzēkņi par Veltu Balodi
Aiva Kibarte (Armanāviča): «Mēs augām un pilnveidojāmies kopā ar savu skolotāju. Mēs kā mazi cālēni zem viņas spārniem jutāmies pasargāti. Mums skolotāja Velta bija kā saikne starp ģimeni, skolu, pedagogiem. Mēs kopīgi augām. Skolotāja Velta pieauga savā profesionālajā ziņā, savukārt mēs kļuvām par pusaudžiem.
Būt par skolotāju ir Veltas aicinājums. Viņa prata ar mums strādāt. Skolotājai piemita inteliģence, bija jaušama cieņa pret bērniem, sirdsgudrība, cilvēciskums, arī humora izjūta. Mums, lauku meitenēm, viņa šķita kā sievietes etalons, modes dāma. Vienlaikus viņa bija kultūras nesēja ciemā.
Skolā darītais un runātais nekur nepazūd. Tas nekas, ka rezultātu mēs redzam tikai pēc daudziem gadiem. Nav svarīgi, cik daudz mēs paši dzīvē ko sasniedzam, pamatus tam visam gūstam no sava pirmā skolotāja. Mēs esam laimīgi, ka mums tā bija Velta Balode.»
Lūcija Bikovska (Pužule): «Mans skolas laiks ir paskrējis kā vēja spārniem. Taču atmiņas par to ir saglabājušās. Tās atraisa emocijas, liek vērīgāk ielūkoties tajos cilvēkos, kuru personības starojums ir mainījis manu dzīvi.
Pirmā skolas diena Īslīces astoņgadīgajā skolā man sākās ar lielu satraukumu – kā būs jaunajā skolā un klasē. Skolotāja Velta Balode mani sagaidīja ar smaidu, uzmundrināja, un devāmies apskatīt, kur atrodas ģērbtuves. Pēkšņi atskanēja zvans, es satrūkos un nepamanīju pakāpienu. Par laimi, pirmā skolas diena man nebeidzās ar punu vai kādu lielāku sasitumu, jo skolotāja mani paspēja saķert. Tagad, atceroties šo sīkumu, apjaušu, ka tieši no tādām mazām niansēm veidojās mūsu uzticēšanās skolotājai. Esmu laimīga, ka tā nav zudusi joprojām.
Skolotāja Velta Balode bija ne tikai mana audzinātāja, bet arī autoritāte. Tas ir kā apliecinājums viņas lieliskajām pedagoģes spējām un starojošajai sirdsgudrībai. Skolotāja katrā no mums centās ieaudzināt personību, atklāt mums tās iespējas, ko sniedz zināšanas. Viņa vienmēr bija mums līdzās, audzinot mūs ar savu personisko piemēru. Ja tā bija talkas diena, tad skolotāja strādāja tikpat centīgi kā mēs.
Skolotāja vienmēr spēja ar mums pajokot, pasmieties brīžos, kad gadījās kas labs un jautrs. Ja kādreiz neveicās, mēs zinājām, mūsu audzinātāja mūs atbalstīs.»
Līga Uļģe (Macpane): «Tas bija pirms piecdesmit gadiem, kad mūs, mazos pirmklasniekus, sāka audzināt skolotāja Velta Balode. Toreiz es viņu redzēju kā skaistu sievieti, gaišumu izstarojošu, jaunu, sirsnīgu. Mēs, visa klase, bijām pilnīgi audzinātājas varā. Kā pratām, tā cīnījāmies, lai skolotāja mūs audzinātu arī pēc jaunāko klašu beigšanas, īpaši pēc
7. klases.
Tagad, satiekoties Īslīces skolas 130 gadu jubilejā, es ieraudzīju to pašu gaišo, enerģisko un jauneklīgo skolotāju Veltu Balodi. Vēlu viņai izturību, joprojām strādājot savu sirdsdarbu – būt par skolotāju.»
