Šajās rudens dienās, kad notiek viedokļu sadursme sakarā ar pieminekļa atklāšanu Bauskas aizstāvjiem no atkārtotas okupācijas 1944. gada rudenī, manās rokās nonāca radinieka Andreja Sizova mūža gājuma plašs pārstāsts.Viņš ir tikai vienu dienu jaunāks par savu valsti – dzimis 1918. gada 19. novembrī un apņēmības pilns sagaidīt Latvijas 100. dzimšanas dienu.Dzīve kā valsts vēstureViņa dzīvesstāstā ir lasāma Latvijas vēsture kā grāmatā. Sācis ar cerību saimniekot dzimtas mājās Vidzemē, vienu gadu praktizējies saimniekošanā Zviedrijā. 1939. gada rudenī iesaukts Latvijas armijā, bet nākamā gada vasarā «ieskaitīts» un dienestu turpinājis okupētājvalsts Sarkanajā armijā, bet atteicies bēgt no vāciešiem uz austrumiem pāri Latvijas robežai, dezertējis un atgriezies mājās. Kara gados iestājies policijas palīgdienestā, lai būtu tuvāk mājām, bet, frontei tuvojoties, mobilizēts un nokļuvis 319. policijas bataljonā. Tā sastāvā piedalījies Bauskas aizstāvēšanā. Vācu armijai atkāpjoties, A. Sizovs nonācis Kurzemē un 1945. gadā pēc Vācijas kapitulācijas vīlies nolicis ieročus un kļuvis par gūstekni.Tiešā ceļā kopā ar leģionāriem nosūtīts uz tāltālo Sibīriju, cēlis dzelzceļa līniju uz Kluso okeānu. Pēc atbrīvošanas 1946. gadā – īsi atpūtas gadi dzimtenē. 1949. gada pavasarī kopā ar ģimeni un nesen apņemto sievu atkal izsūtīts uz Amūras apgabalu. Tur 1950. gadā arestēts un notiesāts uz 25 gadiem nebrīvē pēc slavenā 58. panta par dezertēšanu no Sarkanās armijas. Drīz pēc Staļina nāves saņēmis dokumentus ar tiesībām atgriezties dzimtenē. Izmocīts un izdēdējis viņš sameklējis jau uz Zejas rajonu pārvietoto ģimeni. Tur brīvlaišanas dokumenti atņemti, un viņš atkal nokļuvis beztiesiskā izsūtītā statusā. Latvijā dzimtas mājās saimniekojuši sveši cilvēki, kas tās nopirkuši par malkas cenu.Kara epizode pie BauskasInteresanta varētu šķist A. Sizova aprakstītā kara epizode pie Bauskas 319. policijas bataljona sastāvā: «1944. gada vasarā man piešķīra atvaļinājumu uz pāris mēnešiem. Tādus atvaļinājumus deva tiem, kam mājās ģimenē nepalika vīrieša cilvēka.Savu vienību sadzinu pie Bauskas, kur tā bija pārcelta uz frontes iecirkni. Iebraucot Bauskā, satiku savu rotas mantzini Bērziņu, kas bija atbraucis pēc pārtikas. Sēdāmies pajūgā ar diviem zirgiem priekšā. Izbraukuši no pilsētas, nokļuvām mīnu metēju apšaudes laukā. Mīnas plīst abās pusēs ceļam. Zirgi aulekšo, cik spēj, un laimīgi tiekam projām no bīstamās vietas. Saprotams, kāpēc mūs apšaudīja: braucot pa lielceļu, cēlās putekļi, krievi tos manīja un sāka šaut.Mūsu rota bija ieņēmusi pozīciju Mūsas krastā. Otrā pusē upei bija krievi. Pāris dienu iepriekš krievi bija uzbrukuši mūsu pozīcijām – smagi apšaudījuši pozīciju Ķīķeru kapsētā. Tur apšaudē bija krituši vairāki mūsu vada karavīri. Viņu vidū arī Džems Tirzītis no Vējavas, liels joku taisītājs, kaut arī necils no izskata. Bija kritis arī rotas virsseržants, kurpnieks no Praulienas, un vēl vairāki. Rotas komandieris ar savu štābu bija devies palīgā aizstāvjiem un gandrīz zaudējis savu štābu. Bijām palikuši tikai mēs ar uzturzini. Es tāpēc, ka tajā laikā neatrados rotā…Dažas nedēļas turējāmies savās pozīcijās. Naktīs tās stiprinājām. Nesām dzeloņdrāšu aizsprostu režģus uz šaubīgām vietām – pie Bandinieku mājām. Tumsā garām lidoja fosforiscējošās lodes. Tām ceļā tomēr netrāpījāmies. Krievi reizēm šāva mums pāri reaktīvos lādiņus, kurus saucām par «maurojošām govīm», jo troksnis bija līdzīgs. Ārcē bija izvietojusies gaisa aizsardzības vienība. Liekas, ka tā bija muiža un tur auga lieli koki.Pēc neilga laika mūs pārcēla uz Jaunsauli. Rotas štābs apmetās Strēlnieku mājās. Pozīcijas bija nedaudz uz dienvidiem. Pēc pāris nedēļām arī no šīm pozīcijām bija jāaiziet, jo krievi mācās virsū.Atceros, cik bēdīgi izskatījās māju iedzīvotāji, kas redzēja mūsu atkāpšanos, jo jau tuvākās stundās bija sagaidāma krievu ienākšana. Sievas un meitenes raudāja, bet ko mēs varējām līdzēt! Līdzi ņemt nebija iespējams, arī pašiem nebija priecīgi ap sirdi.»Celts novadniekiemAbsolūti piekrītu vēsturniekam Raitim Ābelniekam – piemineklis Bauskā nav celts asiņainajiem režīmiem, bet gan kritušajiem karavīriem un, kā redzams, arī maniem novadniekiem vidzemniekiem.
